Esi sveicināts Anonīmajos Nesamērīgajos ĒdājosPriekšvārds
fragmenti no grāmatas Anonīmie Nesamērīgie Ēdāji
Priekšvārds
Teodors Īzaks Rubins. MD
Jau ļoti ilgus gadus man ir personiska un profesionāla interese par korpulenci. Patiesībā es esmu bijis nesamērīgs ēdājs visu savu dzīvi, un lielāko daļu no tās – arī resns cilvēks. Es neizpratu pārēšanās kaitīgos aspektus, kamēr nesāku praktizēt psihiatriju.
Pateicība
Šī grāmata nebūtu tapusi bez
mūsu ievērojamiem skolotājiem – Anonīmajiem Alkoholiķiem. Daudzi no
šīs grāmatas autoriem un varoņiem nebūtu mūsu vidū, ja viņi nebūtu
saskārušies ar AA programmas Soļiem un Tradīcijām.
Esiet laipni lūgti!
Mēs – Anonīmie Nesamērīgie Ēdāji esam izdarījuši atklājumu. Jau pirmajā apmeklētajā sanāksmē mēs sapratām, ka mēs esam nonākuši bīstamas slimības varā, kā arī to, ka gribasspēks, emocionālā veselība un pašapziņa, kas dažiem no mums agrāk bija piemitusi, nespēj mūs no tās pasargāt.
Bija skaidrs, ka slimības veidotā aina bija drūma: tā progresēja, tā mūs novājināja un bija neārstējama. Blakus resnumam, nepārvaramajai ēdienatkarībai, līdzi nāca daudzi simptomi. Tā ir arī slimība, kura mūs izolē un ātrāk vai vēlāk izraisa arvien nopietnākas problēmas vienā vai vairākās no mūsu dzīves jomām: veselības, darba, finansiālajā, ģimenes vai sabiedriskās dzīves sfērā.
Neviens pilnīgi droši nezina tās cēloņus. Visdrīzāk tie ir vairāki faktori: apkārtējā vide, noteikts veids, kādā mēs reaģējam uz dzīvi, kā arī bioloģiskie priekšnosacījumi.
Arvien atgriezieties. Rozannas stāsts
“Mīļā, ja tava vidukļa
apkārtmērs būtu 60 cm, tad viss pārējais būtu kārtībā”. Šie mātes
vārdi mani vajāja visu manu bērnību un pusaudža gadus. Solījums, ka
slaida figūra nesīs tūlītēju un pastāvīgu laimi, bija ilūzija,
kurai es ticēju no visas sirds. Tomēr tajās nedaudzajās reizēs, kad
es novājēju, nekas cits nemainījās. Pie tā es vainoju sevi. “Ja
vien es vairāk censtos”, es sev teicu, “tad viss būtu citādi”.
Neatlaidība, ar kādu es turējos pie savas ilūzijas, bija
pārsteidzoša.
Vairāk censties – tā bija mūsu ģimenes tradīcija. Es nācu no ģimenes, kurā visi vēlējās gūt lielus panākumus un bija ēdienatkarīgie. Manas mātes bērnība pagāja Zaļajā līcī (Grīnbejā) Viskonsinā 20. gadsimta pirmajā pusē. Šajā mazajā pilsētā manam vectēvam piederēja pirmais kinoteātris un pirmais automobilis. Mana vecāmāte bija ļoti drosmīga tiem laikiem. Viņa atbalstīja Margaretu Sangeri (Sanger) vēl vairākus gadus pirms viņa nodibināja Planned Parenthood. Mans tēvs bija pasaulē pazīstams, darbojoties ebreju organizācijā „B’nai B’rith”. Mana māte bija viena no Amerikas pirmajām dietoloģēm 1920-to gadu sākumā.
Viņa atrada sevi
Par Anonīmajiem Nesamērīgajiem Ēdājiem es izdzirdēju 1961. gadā. Es biju pārdzīvojusi nervu sabrukumu un depresijas laikā zaudējusi kādu daļu svara, bet, kad mana apetīte atgriezās, es to sāku atgūt un ēdu visu, kas nebija piesiets.
Atturība, nevis pilnība
“Es zinu. Es tiešām zinu, kā tas ir. Un te būs risinājums.” Tie bija vārdi, kas izveda mani no bezcerības radītā nolieguma uz atveseļošanās ceļa. Viņa vārds bija Bils. Tāpat kā es viņš bija vīrietis pusmūžā, tāpat kā es viņš bija labi izglītots un tāpat kā es viņš bija badojies. Kad viņš to teica, viņš jau bija atradis ceļu ārā no šīs problēmas. Arī es cerēju, ka kaut kādā veidā ir iespējams izkļūt no elles, kurā biju iesprostots.
Divdesmitā gadsimta brīnums
Es uzaugu Amerikas lielās
ekonomiskās krīzes laikos. Es gāju trešajā klasē, un man bija
nedaudz vairāk par septiņiem gadiem. Kad skolas māsiņa mūs nosvēra,
viņa izsaucās: “Piecdesmit septiņi kilogrami!” Daži bērni noelsās,
citi ķiķināja, bet es neatceros, ka šajos gados būtu jutusies
“resna” – jutos vienkārši savādāka.
Es neuzskatīju, ka mana māte būtu pārāk apaļīga, bet atceros gadījumu, kad viņa mani paņēma līdzi uz veikalu, lai nopirktu sev kleitu. Kad pārdevēja apvaicājās par viņas izmēru, mamma atbildēja: “Piecdesmit otrais”. Man nelikās, ka kaut kas nebūtu kārtībā; es biju priecīga, ka mammai tagad būs jauna kleita.
Tas ir elementāri!
Kad es sāku vākt fotogrāfijas, kas parādītu manas korpulences vēsturi, tad māte iedeva manas bērnības bildes. Kad viņa man pasniedza fotogrāfiju, kurā biju attēlota es kopā ar māsu, viņa atkārtoja tik pazīstamo frāzi, kuru mēs lietojām, atbildot uz sveicieniem: ”Čau, resnā! Čau, kārnā!” Uz to man māsa atbildēja: “Es neesmu kārna. Es esmu slaida, trausla un gara.” Bet es atbildēju: “Neesmu resna. Esmu patīkami apaļīga.” Biju pārsteigta, pamanot, ka uz mani no fotogrāfijas raudzījās jauka, apaļa seja. Es nemaz nebiju resna; mani tik tikko varētu saukt par pilnīgu. To apstiprināja arī fotogrāfijas no maniem pusaudžu gadiem.
Esmu dzīva…
Pirms es iesaistījos Anonīmajos Nesamērīgajos Ēdājos, es nemācēju normāli reaģēt uz ēdienu, uz citiem cilvēkiem vai uz savas dzīves notikumiem. Lielāko daļu no pirmajiem manas dzīves trīsdesmit gadiem es dzīvoju nošķirti no realitātes, it kā es šajā pasaulē ne ar ko nebūtu saistīta.