Atturība, nevis pilnība

“Es zinu. Es tiešām zinu, kā tas ir. Un te būs risinājums.” Tie bija vārdi, kas izveda mani no bezcerības radītā nolieguma uz atveseļošanās ceļa. Viņa vārds bija Bils. Tāpat kā es viņš bija vīrietis pusmūžā, tāpat kā es viņš bija labi izglītots un tāpat kā es viņš bija badojies. Kad viņš to teica, viņš jau bija atradis ceļu ārā no šīs problēmas. Arī es cerēju, ka kaut kādā veidā ir iespējams izkļūt no elles, kurā biju iesprostots.

Tolaik manā dzīvē ēdiens un domas par ēdienu bija mani pārņēmušas. Ēdiena daudzuma kontrolēšana bija vissvarīgākā problēma, kurai es pievērsu visu uzmanību. Nekas, pilnīgi nekas nedrīkstēja traucēt manai ēdiena kontrolēšanas programmai. Mana sieva un bērni tam netraucēja, arī mans darbs ne. Netraucēja nekas. Es biju pārstājis iet uz restorāniem un biju pat sācis atteikties no nākšanas pie galda, ja tur tika pasniegti noteikti “riebīgie” ēdieni. Mums ar sievu kā pārim nebija sabiedriskās dzīvēs (nekad jau nevar zināt, kur tiks piedāvāti ēdieni) un, kā ģimenei, mums nebija pikniku, mēs neēdām vakariņas ārpus mājas un nerīkojām ģimenes viesības. Kā absolūtu likumu es biju sev uzstādījis prasību izvairīties no jebkādas saskares ar barību. Vistuvāk ar ģimeni kopā pavadītai sabiedriskai dzīvei es pietuvojos, paņemdams savas sporta drēbes līdzi uz baznīcas rīkotu pikniku. Tad pēc pavisam neilgas kavēšanās, es pārģērbos un skrēju uz mājām, jo tāds bija mans ikdienas treniņu plāns. Es baidījos, ka pat atrašanās ēdienu tuvumā padarīs mani resnāku.

Vai es domāju, ka man ir problēmas? Jā, pēc manām domām, es, iespējams, biju negausīgs ēdājs, kurš nespēj kontrolēt ēšanas daudzumu. Kad biju visvairāk nokrities svarā, daži cilvēki domāja, ka man varētu būt anoreksija. Par to es skaļi smējos, jo uzskatīju, ka esmu resns. Manuprāt, es biju atbaidošs. Es taču nebiju ne sieviete, ne pusaudzis. Es domāju, ka anoreksijas slimnieki ir tievi tādēļ, ka viņi aizmirst paēst. Es domāju par ēdienu katru savas dzīves brīdi un vēlējos, kaut es būtu “anoreksijas slimnieks”.

Toreiz es zināju, kas visu savu dzīvi esmu bijis “resns”. Mana māte bija bijusi “resna” un, tātad arī man bija jābūt resnam. Es biju iemācījies, ka ēdiens ir netīrs, un, ka, jo mazāk tev ar to jāsakaras vai tas jāēd, jo tīrāks un šķīstāks tu paliec. Kamēr es tā domāju un tam visam ticēju, es neko neiesāku, līdz man palika trīsdesmit viens. Tajā gadā mana jaunākā māsa izdarīja pašnāvību. Es uzskatīju, ka manas nepilnības un trūkumi bija padarījuši mani par nespējīgu viņu izglābt. Es piecēlos 1980. gada 1. janvāra rītā un apņēmos zaudēt svaru un vingrot, kamēr man patiks tas, ko redzu spogulī. Es gandrīz sevi nogalināju, bet spogulī redzētais mani tā arī neapmierināja. “Zaudē vēl desmit mārciņas un tad tu izskatīsies labi” – es sev teicu.

Tad kādu dienu mana sieva piezvanīja man uz darbu, lai pateiktu, ka viņa mani pamet. “Es nespēju tevi atturēt no badošanās un nespēju panest domu, ka kādu rītu pamodīšos un atradīšu tevi blakus aukstu un mirušu.” Es biju apstulbis. Es taču kļuvu aizvien tievāks, labāks un tīrāks, un vajadzēja būt, ka tāds es viņai patikšu labāk. Es apsolīju beigt badoties, un tas viņu pārliecināja palikt.

Vai šis krīzes brīdis mani atveda pie ANĒ un atveseļošanās? Nē. Es secināju, ka manai sievai ir problēmas, bet, ja nu tas ir nepieciešams, lai viņa neaizietu, bija jāpiespiež sevi ēst vairāk. Mans svars pamazām palielinājās, es sevi ienīdu un vēl vairāk biju apvainojies uz sievu.

Šādā nemainīgā stāvoklī pagāja četri gari gadi. Nevarēdams lietot ēdienu tādā veidā, kā es to izmisīgi vēlējos, lai nomāktu riebumu pret sevi, es arvien vairāk sāku dzert alkoholu. Nespēja kontrolēt dzeršanu, noveda mani kādā ārstēšanās centrā, bet mana sieva arvien baidījās, ka, būdams skaidrā, es atkal atgriezīšos pie badošanās. Ja runājam par manu attieksmi, tad no ārstēšanas centra es aizgāju, paņēmis līdzi treniņbikses un apņēmies sniegt mācību savam ķermenim un padarīt to tīrāku ar vingrinājumu un badošanās palīdzību.

Tur es satiku Bilu un vairs nebiju viens. Caur viņu es piedzīvoju beznosacījuma mīlestību, kas ir daļa no vēsts nešanas tiem, kas vēl cieš no ēšanas problēmām. To nav iespējams pietiekoši uzsvērt. Ne jau informācija mani noveda pie ANĒ, bet identificēšanās ar šīm problēmām. Es zināju Divpadsmit Soļus; mana sieva daudzus gadus bija piedalījusies ANĒ. Ar šādu informācijas daudzumu pietiktu visai dzīvei. Bet tieši Bila rūpes iedvesa man ticību, ka Soļi ir risinājums manām problēmām.

Es jutu pamudinājumu padarīt ANĒ par savas dzīves sastāvdaļu, un izpildīt šeit ieteiktos Soļus, tādēļ es sāku ar skaidru, intuitīvu apzināšanos, ko atturība nozīmē man. Man teica, lai es pievēršos Trešajai Tradīcijai, atzīstot savu dalību ANĒ, ja kāds man to jautās. Bils atradās 400 jūdžu attālumā, un es biju zaudējis vienkāršo skaidrību, kāda man bija sākumā. Mana atturēšanās nebija pietiekoši laba vai tīra, lai atstātu iespaidu uz kādu ANĒ locekli un es tik ļoti baidījos no atraidījuma, ka neuzdrīkstējos sapulcēs godīgi stāstīt par savu anoreksiju. Pēc sešiem mēnešiem es atkal jutos pazudis un apmulsis, kā arī atgriezos pie ēdiena kontrolēšanas. Kontrolējot ēdienu, es vairs nebiju tik bargs pret sevi, bet vecā apsēstība bija atgriezusies.       

Es atkal sastapu Bilu “Ģimenes nedēļas” programmas laikā un pastāstīju viņam par savu apjukuma un zaudējuma sajūtu. “Kas bija nepareizi? Jo vairāk es centos atturēties, jo stiprāka mana apsēstība kļuva.” Ko viņš uz to atbildēja? “Varbūt atturība, kuru tu vēlies nav īstā atturība priekš tevis. Pazīstot tevi, mans ieteikums būtu šāds…” Nevajadzētu šaubīties, ka es negribēju viņa ieteikto atturību, jo tajā nebija šķīstības un sāpīgas sevis upurēšanas. Tomēr es to pamēģināju, vismaz, lai parādītu viņam, ka tā nedarbosies tāpat kā viss pārējais. Tas notika vairāk kā pirms desmit gadiem, un šī metode izrādījās iedarbīga.

No šīs atturības pieredzes es esmu daudz iemācījies. Pirmkārt, kā ANĒ jaunpienācējs attiecībā uz savu atturību es meklēju padomu pie ļoti slima cilvēka – sevis paša. Aizbildnim, ar kuru kopā mēs centāmies pildīt Piekto Soli, bija daudz skaidrāks skatījums uz manu slimību nekā man. Otrkārt, es vienmēr varēju ticēt savas slimības spēkam. Tā kā šāda atturība man bija kas jauns, tad es nedrīkstēju ļaut sev izvēlēties, kādu atturību es vēlos. Ja es izvēlētos atturību, kas ļautu man “barot pūķi”, tad “pūķis” kļūtu arvien stiprāks. Tādēļ šodien, kad es šaubos, vai mana atturība ir pareiza, es varu sev atgādināt, ka man pietrūkst spēka, lai piemānītu savu tieksmi. Būtībā es esmu atbrīvojies no apsēstības ar barību, brīvs no vēlēšanās kontrolēt ēšanu, un jau desmit gadus man ir nemainīgs veselīgs svars. Tas darbojas. Es vienmēr būšu pateicīgs, ka Bils mani iedrošināja un ka pats biju gatavs to pamēģināt.

Šī atturība no paša sākuma nav mainījusies, jo mana slimība nav izārstēta. Mana atturība ir droši saistīta ar Pirmo Soli un ar atteikšanos piedalīties sevis spīdzināšanā, kas gandrīz mani nogalināja. Laiku pa laikam man rodas kārdinājums paplašināt savu atturību, lai iekļautu lietas, kuras palīdzētu sasniegt nevainojamu līdzsvaru un pilnību manos ēšanas paradumos, manās attiecībās un manā darbā. Jā, es tiešām vēlos šo līdzsvaru savā dzīvē, bet mana vecā domāšana, kas ir gatava redzēt tikai melnu vai baltu, ved mani pie secinājuma, ka ēšanas plāna mainīšana ir tas veids, ar kura palīdzību notiks visas izmaiņas manā dzīvē. Tagad manā rīcībā ir daudzi palīglīdzekļi, un es lūdzu Dievam palīdzību katrai lietai, kuru es savā dzīvē vēlos. Bet savu atturēšanos es vairs neizmantoju.

Bils arī pamudināja mani sapulcēs arvien pilnīgi atklāti atzīt savu anoreksiju. “Pamēģina atklāt, ko viņi īstenībā darīs”, viņš teica. “Atsakoties būt godīgs, tu jau savā prātā esi izdarījis par viņiem spriedumu. Kāpēc gan nedot viņiem iespēju runāt pašiem?” Es devos atpakaļ uz sapulci un visu priekšā atzinos, ka slimoju ar anoreksiju, un nekas nenotika. Manuprāt, viņi jau to kaut kā bija nojautuši. Kopā ar saviem brāļiem un māsām no ANĒ mēs esam atklājuši, cik svarīgi atveseļošanās procesā ir atzīt savu slimību. Šī atzīšanās ir nākusi par labu mums visiem.

Piemēram, pirms dažiem gadiem es ar diviem draugiem piedalījos vietējā mēroga publiskā diskusijā ar nosaukumu: “Tā pati slimība, dažādi simptomi”. Tā bija iespaidīga pieredze tai vienotībai, kuru mēs kā ēdienatkarīgie bijām sākuši sajust. Manas darbības gados ANĒ es arvien esmu centies uzturēt šo savstarpējo saikni. “Pievienojies ANĒ, nevis tikai apmeklē sanāksmes”, bija teicis Bils. Un es tā arī darīju. Kļūšana par ANĒ daļu man sākās ar kafijas pagatavošanu, tad es kļuvu par grupas sekretāru, pēc tam par kasieri, vēlāk iesaistījos grupu kopsapulces darbā utt. Es piederu ANĒ, šī piederība ir dziļi iesakņota manā sirdī tās mīlestības un pieņemšanas dēļ, kādu es šeit piedzīvoju.

Daudz kas tagad ir ievērojami uzlabojies manā ģimenē, manu draugu un darbabiedru lokā, lai gan no sākuma vairākus gadus man šķita, ka attiecībās ar citiem nekas īpaši nemainās. Tikai sākot atturēties, es sāku saredzēt, cik slikti esmu izturējies. Es biju satriekts, bet darīju to, ko ieteica mans aizbildnis: es īstenoju Soļus. Viņš man teica, ka vārdi “atdarīt ar labu” jeb “laboties” Astotajā un Devītajā Solī ir cēlušies no tā paša vārda, ar kuru tiek apzīmēti “labojumi” konstitūcijā. Šis vārds nozīmē izmaiņas, nevis vienkāršu attaisnošanos. Tad nu es izmainīju savu izturēšanos pret savu sievu, saviem bērniem un visiem cilvēkiem manā dzīvē. Saskaņā ar Devīto Soli es viņiem teicu, ka viņi ir pelnījuši labāku attieksmi un ka agrākā izturēšanās man pašam vairs nav pieņemama. Pakāpeniski viss sāka mainīties.

Pēc diviem atturības gadiem es palūkojos uz savu sievu un teicu: “Es nezinu, vai mums tas izdosies”. “Arī es nezinu”, viņa atbildēja. Cik ironiski, ka tagad mana atveseļošanās bija svarīgāka par laulību saglabāšanu, kaut gan pirms dažiem gadiem es biju solījis mainīt savus ēšanas paradumus, lai tikai viņa neaizietu. Noliekot mūsu katra atlabšanu pirmajā vietā, mēs viens priekš otra radījām telpu, kurā veidot veselīgas attiecības. Pa šo nelīdzeno ceļu mēs braucam jau vairākus gadus. Man tas kalpo par pierādījumu, ka mans Dievs dara manā labā to, ko es nespēju izdarīt sevis labā.

Saviem bērniem es esmu bijis pieejams, kad kopā pārdzīvojām ļoti grūtus laikus. Man jau sen tika teikts, ka ne jau ārišķība ir svarīga, un kā tēvs es tam kalpoju par piemēru. Tagad mani bērni ir pieauguši, bet visdārgākais no maniem atturības gadiem, kad audzināju bērnus, ir tas, ka šodien abas pieaugušās meitas vismaz daļēji ir uz garīga ceļa, jo viņas ir redzējušas, ko Dievs var mainīt otra cilvēka dzīvē. Priekš manis visās šajās attiecības atslēgas vārds ir pašcieņa. Pret šiem cilvēkiem es esmu neviltots un godīgs, lai dzīvotu un strādātu kopā ar viņiem. Es esmu gatavs ieklausīties, dalīties un arī mainīties, kad tas ir nepieciešams.

Uz sevi es raugos kā uz jaunpienācēju ANĒ, kura dzīve vēl tikai sāksies. Tā es esmu juties no paša sākuma. Katrs gads mani aizved uz vietām, par kuru pastāvēšanu es pat nenojautu, un es ieraugu jaunas iespējas, kuras nekad agrāk nebiju iztēlojies. To, kas es esmu un ko daru, tagad var izteikt ar trim vārdiem: godīgums, pašcieņa un kalpošana. Tie ir vārdi, kuru nozīmi es esmu iemācījies Anonīmajos Nesamērīgajos Ēdājos. Paldies jums.

Starp citu... Es zinu. Es tiešām zinu, kā tas ir. Un te būs risinājums.