Arvien atgriezieties. Rozannas stāsts

“Mīļā, ja tava vidukļa apkārtmērs būtu 60 cm, tad viss pārējais būtu kārtībā”. Šie mātes vārdi mani vajāja visu manu bērnību un pusaudža gadus. Solījums, ka slaida figūra nesīs tūlītēju un pastāvīgu laimi, bija ilūzija, kurai es ticēju no visas sirds. Tomēr tajās nedaudzajās reizēs, kad es novājēju, nekas cits nemainījās. Pie tā es vainoju sevi. “Ja vien es vairāk censtos”, es sev teicu, “tad viss būtu citādi”. Neatlaidība, ar kādu es turējos pie savas ilūzijas, bija pārsteidzoša.

Vairāk censties – tā bija mūsu ģimenes tradīcija. Es nācu no ģimenes, kurā visi vēlējās gūt lielus panākumus un bija ēdienatkarīgie. Manas mātes bērnība pagāja Zaļajā līcī (Grīnbejā) Viskonsinā 20. gadsimta pirmajā pusē. Šajā mazajā pilsētā manam vectēvam piederēja pirmais kinoteātris un pirmais automobilis. Mana vecāmāte bija ļoti drosmīga tiem laikiem. Viņa atbalstīja Margaretu Sangeri (Sanger) vēl vairākus gadus pirms viņa nodibināja Planned Parenthood. Mans tēvs bija pasaulē pazīstams, darbojoties ebreju organizācijā „B’nai B’rith”. Mana māte bija viena no Amerikas pirmajām dietoloģēm 1920-to gadu sākumā.

Mani vecāki bija mīloši perfekcionisti, un abi bija ārkārtīgi orientēti uz izglītību. Es ar brāli jau agri iemācījāmies, ka, lai cilvēks būtu kā vērts, tad viņam ļoti smagi jāstrādā un jāgūst sasniegumi, kas tālu pārspēj citus cilvēkus. Bērnībā mēs uzskatījām, ka vienkārši būt par mīlošu cilvēku nav pietiekoši, lai būtu vērtīgs, tev ir jābūt pārākam.

Agrīnajos tīņa gados es izdomāju, ka vēlos būt slavena aktrise, kas izliekas par kādu citu, tiek pamanīta un apsveikta par manām pūlēm un talantu. Varbūt tādā gadījumā es justos pieņemta.

Es piedzimu Milvokī, Viskonsinā un divpadsmit gadu vecumā ar saviem vecākiem pārcēlos uz Čikāgu. Diemžēl jau bērnībā es biju apaļīga un pēc tam kļuvu par mazu un resnu tīni. Dažkārt cilvēki par mani iežēlojās, sakot: “Tev ir tik skaista seja, dārgā, ja vien tu varētu kļūt nedaudz tievāka”. Šādi vārdi mani satrieca. Vai tas nozīmē, ka neesmu nekam derīga, jo esmu resna? Es turpināju censties mazliet vairāk, strādāt mazliet vairāk un mācīties mazliet ilgāk.

Bet visām šīm pūlēm nebija nekāda rezultāta. Sirds dziļumos es glabāju noslēpumu, par kuru nevienam neteicu – es sevi ienīdu – un nekādas pūles nespēja man sniegt sirdsmieru.

Kad jau trešo gadu studēju Čikāgas Universitātē, man palika astoņpadsmit. Man likās, ka visas meitenes iet uz randiņiem, bet es vienīgā sestdienas vakaros sēžu savā kopmītnes istabā. Bija acīmredzams, ka, paliekot resna, es puišus nepiesaistīšu, tādēļ es pieņēmu lēmumu pārtraukt pārmērīgo ēšanu. Kad mani bija 65 kilogrami, es sāku ievērot diētu, un pirmo reizi mūžā kļuvu tieva. Es biju 155 cm gara un svēru 53 kilogramus.

Pēkšņi puiši sāka mani pamanīt. Man bija tik daudz randiņu, ka es kļuvu nevērīga pret mācībām un izgāzos visos priekšmetos. Es joprojām spēju sajust manu vecāku dusmas un vilšanos. Saniknotais tēvs vēlējās sūtīt mani uz biznesa skolu. “Tā tev būs mācība”, viņš teica, “un tu iemācīsies, kā pati nopelnīt sev iztiku”. (Tieši šīs mācības man sniedza vajadzīgās prasmes, lai desmit gadus vēlāk savā ēdamistabā es izveidotu ANĒ biroju). Diemžēl es atsāku pārmērīgo ēšanu un atguvu visu zaudēto svaru. Nākamajā gadā es atgriezos universitātē, lai iegūtu bakalaura grādu.

Pēc universitātes beigšanas, es sāku strādāt par teātra direktora sekretāri vietējā vasaras teātrī. Tur es satiku ievērojamo televīzijas komiķi Imogeni Koku (Imogene Coca). Es viņai pastāstīju, ka rudenī došos uz Ņujorku, lai atrastu darbu teātrī vai televīzijā. “Piezvani man un es tev palīdzēšu” – viņa teica. Mana slavenā draudzene turēja vārdu, un es drīz vien strādāju par producenta sekretāri NBC televīzijas speciālizlaidumos ar Bobu Houpu, Ediju Kantoru un Keitu Smitu.

Strādājot šajā amatā, es pastāvīgi saskāros ar aktieru un aktrišu atraidīšanu. Arī manas bailes tikt atraidītai bija tik spēcīgas, ka tās pārspēja manas dzīves lielo vēlēšanos kļūt par aktrisi. Es paliku strādāt aizkulisēs kā producenta sekretāre, jo tā bija drošāk.

Toreiz komerciālā televīzija tikai aizsāka savu darbību, un jaunai sievietei tas bija aizraujošs darbs. Tomēr sirdsmieru es nebiju ieguvusi. Es svēru 65 kilogramus un ienīdu savu ķermeni, bet es nevarēju pārstāt pārēsties.

Turklāt manī bija radies aizvainojums pret savu māti, un savā nelaimē es vainoju viņu. (Daudzus gadus vēlāk, strādājot ar sevi saskaņā ar Divpadsmit Soļu programmu, es atbrīvojos no aizvainojuma, un pati uzņēmos atbildību par savu rīcību.)

Pēc desmit gadiem es atgriezos Čikāgā, kur kļuvu par modes reklāmu veidotāju lielā universālveikalā. Visbeidzot es biju atradusi savas dzīves aicinājumu: rakstīšanu.                

Bet jaunībā nav miera. Mana vecāmāte dzīvoja saulainajā Losandželosā, un es jutu, ka tur man pavērsies jaunas iespējas. “Man pietiek sniega”, es teicu mātei. “Es došos dzīvot uz Kaliforniju pie vecmammas, lai atrastu slavu, bagātību un vīru.” Losandželosā es atkal pieliku lielas pūles, lai atrastu draugu. Es atteicos no papildus ēdiena un vēlreiz kļuvu tieva. Pēc vēl viena reklāmas veidošanas darba, es kļuvu par reklāmas nodaļas direktora vietnieci prestižā universālveikalu tīklā. Darbs bija lielisks, es biju tieva, vīrieši mani aicināja uz randiņiem un šķita, ka man ir uzsmaidījusi veiksme.

Tomēr kaut kas bija pilnīgi nepareizi. Kas tas bija? Neskatoties uz notiekošo, uz maniem nelielajiem apmēriem, es joprojām sevi ienīdu, un tas ievainoja mani pašos sirds dziļumos. Es to pat nespēju sev atzīt.

1955. gada janvārī es pievienojos savai draudzenei svētdienas labdarības deju vakarā slavenajā Vēstniecības hotelī. “Paskaties”, teica mana draudzene, norādot uz zāles otru pusi. “Šeit ir Marvins S. Reiz es ar viņu tikos. Nāc, es tevi iepazīstināšu.”

Pēc iepazīšanās es ielūkojos acīs, kas bija vislaipnākās, kādas biju redzējusi. Man pretī smaidīja Marvins – mans turpmākais laulātais draugs, no kura es saņēmu tik daudz maiguma un rūpju. Man bija divdesmit seši gadi, es svēru 53 kilogramus un biju iemīlējusies. Neskatoties uz šiem brīnumiem, es vairs rūpīgi neievēroju savu diētu. Dziļumā joprojām plosījās agrākās izjūtas, un vecie ieradumi gaidīja, kad manās bruņās parādīsies plaisas.

Marvins mani bildināja augustā, un četrus mēnešus vēlāk mūsu kāzu dienā es svēru 59 kilogramus. No ēšanas mani kavēja vienīgi mazais gredzens pirkstā.

Tas bija tikai sākums. Desmit mēnešus vēlāk piedzima mazā Debija un viņai pēc vēl septiņpadsmit mēnešiem sekoja Džūlija. Šajā laikā dzīve man jau bija līdz kaklam. Es svēru 67 kilogramus, ar katru dienu pieņemoties svarā. Es nevarēju pārtraukt ēšanu un visbiežāk vēlējos, kaut būtu mirusi. Mana pašcieņa bija pilnīgi zudusi, dvēsele bija iztukšota, nebija, kur meklēt palīdzību un es neticēju Dievam. Kas tad man bija atlicis?

Atbildi es saņēmu tikai kādā klusā novembra vakarā 1958. gadā. Marvins un mazuļi bija aizmiguši, un, saskaņā ar ierasto kārtību, bija laiks skatīties televīziju un ēst. Divdesmit deviņos gados es svēru 82 kilogramus. Katru vakaru pirms gulētiešanas savu iekšējo tukšumu es centos aizpildīt ar barību.

Pauls Koeits (Coates), kāda televīzijas sindikāta žurnālists vadīja iknedēļas programmu ar nosaukumu “Paula Koeita konfidenciālais fails”. Tajā vakarā viņš intervēja biedru no jaunas organizācijas, kuras nosaukums bija, Anonīmie Spēlmaņi (Gamblers Anonymous). Manam vīram bija draugs, kurš bija atkarīgs no azartspēlēm, un es iedomājos, ka tieši viņam šī organizācija derētu. Tādēļ mēs ar Marvinu tieši pirms Pateicības dienas aizvedām viņa draugu uz AS sanāksmi.

Šo vakaru es nekad neaizmirsīšu. Mēs atradāmies sanāksmes telpā, kurā bija pulcējušies apmēram divdesmit pieci vīri un dažas no viņu sievām. Katrs vīrietis pēc kārtas piecēlās un stāstīja par savu dzīvi, kura bija pildīta ar meliem un krāpšanu, zagšanu un slēpšanos. Sēžot telpas malā savā lielajā melnajā mētelī, kas bija apvīstīs man apkārt, es biju kā pienaglota. “Es taču esmu tieši tāda pati”, es sev teicu. “Viņu atkarība ir azartspēles, bet mana ir ēdiens, bet tagad es zinu, ka neesmu vienīgā”. Es atklāju, ka neesmu ļauna vai grēcīga, bet gan slima. Es biju slima, un es šo slimību varēju nosaukt vārdā – nepārvarama ēdienatkarība. Tā man bija atklāsme, un, kad es tovakar izgāju laukā no šīs sanāksmes telpas, man dzīve bija mainījusies uz mūžu.

Es vēlējos runāt ar citiem ēdienatkarīgajiem, bet nevarēju atrast nevienu grupu, kas domāta tādiem cilvēkiem, kā es. Izbijusies es nezināju, pie kā griezties. Gadi, kurus pavadīju, lietojot parastās terapijas metodes, nebija palīdzējuši manai nepārvaramajai ēdienatkarībai. Uz kurieni man doties? Ko man darīt?

Nākamās trīs nedēļas es ievēroju diētu, bet beigās padevos un atgriezos pie vecajiem paradumiem. Nonākusi bezpalīdzībā un bezcerībā, es nezināju, ka ir nepieciešami citi cilvēki, kas mani atbalstītu, kā arī atveseļošanas programma, kura izmainītu manu dzīvi.

Vēl vienu gadu es turpināju pārēsties un raudāt. 1959. gada novembrī mums netālu pārcēlās uz dzīvi jauni kaimiņi. Viņu vidū bija sieviete Džo S., kura svēra vairāk par 90 kilogramiem, un es nebiju redzējusi nevienu, kas tā izskatītos. Viņu ieraugot, es sev teicu: “Tāda nu gan es nekad neizskatīšos. Es nepieļaušu, ka tik ļoti pieņemos svarā”. Vai gan šādi vārdi no ēdienatkarīgo mutes neskan bieži?

Nākamajā gadā es biju tikai trīsdesmit gadus veca un biju resnāka, kā jelkad agrāk. Brīvdienās es pusotras nedēļas laikā biju uzbarojusies par četriem kilogramiem. Tagad es svēru 73 kilogramus un valkāju 20. izmēru. Agrāk man nekad nebija bijis tāds svars. Tik resna es biju pirmo reizi. Tas bija katalizators, kas lika man rīkoties.

Izmisusi es atcerējos vakaru pie Anonīmajiem Spēlmaņiem. Es teicu vīram: “Marvin, es nevaru atrast nevienu piemērotu grupu, tādēļ es vēlreiz došos pie AS, lai palūkotos, vai tur vēl viss ir tāpat, kā es atceros”.

1959. gada nogalē AS organizācija bija darbojusies divus ar pus gadus. Vairāki vīrieši, kuru stāstus biju dzirdējusi iepriekš, joprojām bija tur, un mani laipni uzņēma. Pēc sanāksmes es uzrunāju Džimu V., AS dibinātāju. Tas droši vien bija gaužām īpatnējs skats – 155 cm īsa un resna jauna sieviete lūkojas sejā 185 cm garam un kārnam vīrietim pusmūža gados.

 Mana sirds krūtīs dauzījās, kad es viņam uzdevu jautājumu: “Džim, vai Jūs domājat, ka tāda organizācija kā jūsējā varētu iedarboties uz tādiem pārmērīgiem ēdājiem kā es?” Viņš man laipni uzsmaidīja: “Kāpēc gan ne, pirms es nodibināju AS, es biju Anonīmo Alkoholiķu grupā”.

Es sajutu, ka man pretī ir pastiepta roka, ka mani atbalstīs manos nedrošajos centienos. Tā bija mana pirmā pieredze ar Divpadsmit Soļu programmu un pirmā reize, kad kāds man piedāvā palīdzību, neprasot atlīdzību. Es devos mājās un teicu Marvinam: “Es domāju, ka man beidzot parādījusies iespēja”.

No šī brīža es iztēlojos biedrību, kas būtu tikpat liela kā AA vai vēl lielāka un noturētu sanāksmes visā pasaulē. “Ja alkoholiķim ir nepārvarama atkarība no alkohola, tad mums ir nepārvarama ēšanas atkarība. Es nosaukšu mūsu organizāciju par Anonīmajiem Nesamērīgajiem Ēdājiem (tekstā saīsināti ANĒ).

Pa to laiku pagāja Ziemassvētki. Kādā vēsā decembra pēcpusdienā es vedu pastaigā savus bērnus un ielas otrā pusē pamanīju savu resno kaimiņieni, stumjot bērnu ratiņus. “Tā ir mana iespēja”, es sev teicu. “Tagad vai nekad!”

Es viņai pievienojos un mēs pāris minūtes aprunājāmies. Nonākot pie manas mājas, es izmetu: “Džo, man tagad jāsteidzas. Man jādodas uz veselības klubu, lai uzzinātu par jaunas grupas izveidošanas iespējām”.

“Grupas? Kādas grupas?” – viņa vaicāja. “Diezin vai Jums ir tāda problēma”, es teicu, “bet man ir nepārvarama ēdienatkarība, un tā man sagādā milzum daudz grūtību”.

Viņa bija ieintriģēta un jautāja: “Kā tad jūsu grupu sauc?”

Es dziļi ievilku elpu: “Anonīmie Nesamērīgie Ēdāji”.

“Jūs ziniet”, viņa atbildēja, “arī mani tas interesētu. Es vēlētos to pamēģināt kopā ar Jums”. Šajā brīdī bija dzimusi Anonīmo Nesamērīgo Ēdāju biedrība.

Es jutos pacilāta un cerību pilna. “Varbūt man tagad radīsies iespēja”, es sev teicu, “jo es vairs nebūšu viena.”

Dažas dienas vēlāk pēc medicīniskām pārbaudēm man ārsts teica: “Rozanna, tev vajadzētu novājēt par kādiem 20 kilogramiem. Man ir zāles, kas tev palīdzēs”. Tas bija 1960-to gadu sākums, un kopā ar daudziem es diezgan naivi izturējos pret zālēm un uzskatīju savu ārstu par “Autoritāti”. Zāļu stimulējošās iedarbības iespaidā es pārstāju pārmērīgo ēšanu un sešus mēnešus man bija vistukšākā māja Losandželosā. Šajā periodā es nokritos svarā no 73 uz 54, un beigās uz 50 kilogramiem un dažus gadus nepieņēmos svarā. Tomēr, neskatoties uz ievērojamo svara zaudēšanu, man sirds un dvēsele aizvien dega naidā pret sevi, un es nezināju, kā sevi glābt. Zāles palīdzēja sešus mēnešus, kamēr tās lietoju, bet mani centieni aizsākt grupu izrādījās vissvarīgākais faktors, kas mainīja gan manu ķermeni, gan pašapziņu.

Papildus maniem pirmajiem AS sanāksmju apmeklējumiem, Džo man pievienojās vēl vienā sanāksmē. Mēs neko nezinājām par AA. 1960. gada 19. janvārī mēs noturējām pirmo ANĒ sanāksmi. Mums ar Džo pievienojās kāda AS biedra sieva – Bernīse. Mums visām sagādāja atvieglojumu iespēja runāt par mūsu cīņām ar kādu, kurš to saprot.

Pēkšņi trešās sanāksmes sākumā Bernīse teica: “Mans ārsts apgalvo, ka diētas dara mani nervozu”. Pēc šiem vārdiem viņa piecēlās un izgāja pa durvīm. Mēs ar Džo saskatījāmies. Es biju apstulbusi un izbiedēta. Vai mūsu grupa beigsies tā arī nesākusies? Vai mana vienīgā cerība ir zudusi? Arī Džo gribēja doties prom, bet es sāku raudāt un teicu, ka nespēju ar to tikt galā viena un uzstāju, lai viņa paliek. Tad viņa piekrita.

Mēs cīnījāmies tālāk. Līdz augustam mēs bijām krietni kritušās svarā. Džo deviņos mēnešos no 90 kg bija nokritusies uz 50. Es tajā laikā no 73 kg biju novājējusi uz 53. Ja lūkojamies uz fizisko stāvokli, tad mēs bijām brīnišķīgs paredzamās grupas locekļu piemērs.

Tomēr jau sākumā, jo mazāk es ēdu, jo vairāk parādījās manas raizes un mazvērtības sajūta. Es to nespēju sev atzīt un centos tās slēpt ar daudzām stūrgalvīgām darbībām.

Vispirms es nolēmu, ka AA soļi nav pietiekoši labi izstrādāti. “Bils V. (AA līdzdibinātājs) bija tikai brokeris”, es iedomājos, “bet es esmu profesionāla rakstniece. Es varētu uzrakstīt labākus soļus”. Man likās, ka zinu visu.

Turklāt tas, ko biju mācījusies savā ebreju ģimenē, bija vairāk vērsts uz etniskajām tradīcijām nekā uz garīgumu. Es uzskatīju, ka neesmu tik vāja, lai nodotu savu dzīvi un gribu kāda Dieva rokās, neatkarīgi no tā, vai šāds Dievs pastāv vai nepastāv. Tādēļ es atcēlu AA trešo Soli un uzrakstīju jaunu.

Tā kā par ļoti svarīgu es uzskatīju uztura izvēli un kaloriju skaitīšanu, tad manis izveidotais Trešais Solis ieteica konsultēties ar “ārstu pēc mūsu pašu izvēles”. Nelokāmi un izaicinoši es izņēmu no “Soļiem” vārdu “Dievs” un visas norādes uz garīgumu. Kad nopietni pārdomāju paveikto, es sapratu, ka mani “Soļi” vairs nemaz nelīdzinās AA “Soļiem”.

“Galu galā”, es nopūtos, “es taču vēlos, lai cilvēki teiktu, ka mēs līdzināmies AA”. Tādēļ es negribīgi iekļāvu Dievu atpakaļ dažos soļos. Mēs ar Džo neko labāku nemācējām izdomāt.

ANĒ jau no tās sākumiem kļuva par manas dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Mani bija pārņēmusi šī vīzija. Es ar to dzīvoju un elpoju, turpinot rūpēties par savu ģimeni. Vissvarīgākais bija tas, ka beidzot biju atradusi kādu, ar ko runāt, kādu, kurš saprata manas cīņas ar ēdienu.             

Pēc dažām nedēļām es nolasīju savus pārrakstītos soļus Džimam V. Viņš droši vien šausminājās to redzot, bet ar mani runāja pietiekoši daudz, lai saprastu, ka esmu viens no piemēriem tiem stūrgalvīgajiem dumpiniekiem, par kuriem runāts AA “Lielajā grāmatā”. Es biju sākusi savu spēli un izveidojusi pati savus noteikumus. Toreiz viņš, aizbildinoties ar laika trūkumu, man neko neteica.   

Aprīlī mūsu mazajai grupai pievienojās Barbara S. Tagad mūsu grupā bija Džo, Barbara un es. Brīžiem mums pievienojās arī kādas no mūsu draudzenēm. Neviens no mūsu mazās grupas nebija apmeklējis AA. Es biju apmeklējusi trīs AS sapulces, un Džo vienreiz bija nākusi man līdzi. Mūsu iknedēļas ANĒ sanāksmēs mēs apspriedām savas izjūtas psiholoģiskajā līmenī. Mēs neko nemainījām un neatklājām no jauna, un mani kaitināja doma par padošanos un garīgo atmodu.

Pēc dažām nedēļām Džims ieteica, lai mēs apmeklējam AA sanāksmi. “To nu gan nevar”, es atcirtu, “varbūt viņi būs piedzērušies un mums piesiesies”. Cik gan Džims bija pacietīgs!

“Nu nē”, viņš smējās, “iedzērušos var atrast visur citur, bet uz AA sanāksmēm nāk tie, kas ir skaidrā”. Izbijušās un iekšēji nedrošas mēs ar Džo devāmies uz AA sanāksmi.

Šī pieredze man atvēra acis. Šeit es uzklausīju nekad agrāk nedzirdētas idejas un jutu, ka šajā telpā virmo mīlestība. Diemžēl man vēl traucēja manas bailes un es nespēju pieņemt vairākus galvenos AA programmas noteikumus, it īpaši tos, kas iekļauti AA Divpadsmit soļos. Vissvarīgākais bija tas, ka es atteicos pieņemt ideju par savas dzīves un gribas nodošanu Augstāka Spēka rokās.

Jo tievāka es kļuvu un jo vairāk biju sasniegusi, jo sliktāk es jutos. Es neuzdrošinājos par to stāstīt citiem, jo tad viņi uzzinātu, cik es esmu briesmīga. (Es atceros kā 1962.gadā, mūsu pirmajā Konferencē cilvēki mani sagaidīja ar aplausiem, pieceļoties kājās. Vēlāk es atzinos savai krustmātei Telmai: “Ja vien viņi zinātu, cik es esmu samaitāta, tad viņi neceltos un neaplaudētu; tad viņi pieceltos, pagrieztos un ietu projām!”)

Džo pameta Kaliforniju un ANĒ 1960. gada augustā. Bijām palikušas mēs ar Barbaru un vēl piecas sievietes, kuras katrā sanāksmē pretojās ANĒ programmai. Es biju izbijusies. Kas notiks ar manu lielisko sapni? Tajā laikā es svēru 53 kilogramus un Barbara bija nokritusies no 87 un 60 kilogramiem. Fizisko panākumu jomā mēs varējām piesaistīt uzmanību. Visbeidzot 1960. gada novembrī Pols Koeits mūs intervēja savā televīzijas raidījumā. Radījumu parādīja sešās pilsētās, un mēs saņēmām piecsimt vēstuļu. Šajā laikā ANĒ bija kļuvusi par manas dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Es nevarēju pateikt, kur beidzas mani sievas un mātes pienākumi un kur sākas ANĒ. Sajūsmināta par televīzijas raidījumu, es loloju lielas cerības attiecībā uz savu izveseļošanos. Tomēr es nespēju sev atzīt nedrošību un bailes, kas bieži mani pārņēma savā varā.

Tieši pēc intervijas, Džims mani mudināja atjaunot AA sākotnējo Trešo soli. Es ietiepīgi atteicos. “Paklausies Rozanna”, viņš centās mani pierunāt, “ja tu to spētu izdarīt pati, tu jau to būtu paveikusi. Bet visu dzīvi tu esi atkarīga no ārstiem, novājēšanas diētām un tabletēm. Tie visi ir spēki ārpus tevis. Turklāt tev katru nedēļu ir tikšanās un tu ar kādu runā katru dienu. Vai tu neredzi, ka arī ārpus tevis ir kādi spēki?” Lai gan negribīgi, man nācās viņam piekrist.

Viņa nākamie apgalvojumi izmainīja manu dzīvi uz visiem laikiem. “Rozanna”, viņš neatkāpās, “ja nu tu izmainītu lielo “S” vārdā “Spēks” uz mazo “s”. Tagad pasaki: “Man pietrūkst gribasspēka, lai pretotos ēdienam. Vai tu to vari?”” Ar šiem vārdiem Džims bija piesaistījis manu uzmanību. “Gribasspēks” bija dietologu iemīļots vārds. Visu savu dzīvi es biju teikusi: “Man nav gribasspēka”. Tagad es varēju atzīt, ka man nav gribasspēka, lai pretotos ēdienam, neatzīstot ticību Augstākam Spēkam. Man pašai to neapzinoties, Džims bija atvēris durvis manam garīgajam dzīves ceļam. Es vēl nespēju pārkāpt šim slieksnim, bet tas laiks tuvojās.

Džima nepiekāpības dēļ es padevos un pārrakstīju dažus no Divpadsmit Soļiem. AA Trešais Solis tika atjaunots, bet es joprojām nespēju padarīt mūsu Soļus vienādus ar AA Soļiem.

Nākamo divu gadu laikā mani iekšējie konflikti saasinājās. Es vairs pārmērīgi neēdu, biju novājējusi un ar savu stūrgalvību uzplijos citiem. Man bija sajūta, ka tādēļ, ka esmu tieva un esmu bijusi viena no ANĒ dibinātājiem, tad katrs manis teiktais vārds ir gudrības pērle un visiem ir manī jāklausās. Tas bija vienīgais veids, kādā es spēju justies svarīga. Es nespēju iegūt šādu apziņu no iekšienes un vienkārši nezināju, ko vēl lai iesāk.

Es bieži uzrādīju grupas locekļu vājās vietas, un viņi atdarīja ar to pašu. Sapulcēs daži locekļi sāka mani nomelnot, kāda pat zvanīja pa telefonu, lai mani nolamātu. Vēlu otrdienas vakarā kāda sieviete piezvanīja, lai skaidri pateiktu, ko par mani domā. Pēc divām dienām viņa piezvanīja vēlreiz un beigās nometa klausuli. Es biju bezpalīdzīga un izbiedēta. Tumšajā istabā es sabruku uz grīdas izmisīgi šņukstēdama un saukdama: “Dievs, ja tu esi, tad es esmu tavā rīcībā”. Tā es atradu Dievu, kādu es viņu saprotu.

Tomēr ar to mana atveseļošanās tikai sākās. Aizvainojums, ko jutu pret savu māti jau divdesmit piecus gadus, joprojām mani grauza pašos sirds dziļumos. “Ir pienācis laiks Astotajam un Devītajam Solim”, teica mana krustmāte Telma. Pēc viņas aicinājuma es atjaunoju attiecības ar saviem vecākiem. Viņi dzīvoja citā pilsētā un man nācās viņiem rakstīt. Es aiznesu vēstuli uz lielo pastkastīti ielas stūrī un iemetu. Kad es pagriezos, lai ietu prom, es dzirdēju, kā vēstule iekrīt pastkastē. Ar šo skaņu divdesmit piecu gadu ilgais aizvainojums bija izgaisis. Pēkšņi tā vairs nebija! Es tam nespēju noticēt; man tas bija brīnums.

Mans nākamais ievērojamais solis tika sperts 1962. gada sākumā. Toreiz tāpat kā manā jaunībā dietologu galvenais balsts bija kaloriju skaitīšana. Ar šīs skaitīšanas palīdzību es biju iemācījusies kontrolēt ēdienu. Nebija nozīmes, cik daudz vai cik bieži es ēdu, kamēr nebiju pārsniegusi sev noteikto kaloriju daudzumu. Diemžēl mazkaloriju dārzeņu knibināšana ēdienreižu starplaikā tikai palielināja manu nepārvaramo tieksmi pēc ēdiena.

Lai gan neesmu alkoholiķe, šajos agrīnajos gados es apmeklēju AA sanāksmes katru nedēļu, lai iemācītos vairāk par Divpadsmit Soļiem un Divpadsmit Tradīcijām. 1961. gada beigās kāda svētdienas pēcpusdienas AA sanāksme pilnīgi izmainīja manu domāšanas veidu attiecībā uz ēšanu. Parasti AA sapulcēs runāja par palikšanu skaidrā. Bet šajā dienā galvenais runātājs arvien norādīja uz “atturēšanos” no alkohola. Es pirmo reizi dzirdēju, ka par palikšanu skaidrā runā šādā veidā. Man tā bija atklāsme!

Sēžot aizmugurējā rindā, sev teicu: “Tieši tā ir ANĒ kļūda, ieskaitot mani. Mēs dienas laikā nemaz neatturamies no ēdiena. Iekošana starp maltītēm tikai pastiprina mūsu tieksmi ēst. Noteiktu laiku dienā mums ir jāatturas no ēšanas”. Tā kā biju dietoloģes meita, es atcerējos savas mātes mācības par trijām ēdienreizēm dienā.

Nākamajā ANĒ sanāksmē es biju ļoti satraukta: “Klausieties visi”, es izgrūdu, “Man radusies jauna ideja. Ar savu iekošanu starp ēdienreizēm mēs nemaz neatturamies no ēšanas. Tas attiecas arī uz mani. Mums ir jātur mute ciet no vienas ēdienreizes beigām līdz nākamās sākumam. Mums, protams, ir jāēd, bet pamēģināsim to darīt trīs reizes dienā. Starplaikā mēs dzersim tikai bezkaloriju dzērienus un sauksim to par atturību. Ja arī jūsu ārsts iesaka vairāk ēdienreizes, tad tomēr jāievēro šāds princips”. Pat toreiz es zināju, ka atturēšanās attiecas nevis uz pašu ēšanas plānošanu, bet tieši uz atturēšanos no rijības.

Daži grupas locekļi domāja, ka tas būs iedvesmojoši, citi tikai pasmējās, bet daudzi neparko negribēja piekrist, un tad sākās strīdi. Es tūdaļ metos cīņā, un negatīvais cīņas spars draudēja iznīcināt manu iekšējo skaidrību un mieru. Tomēr joprojām biju tieva un apmeklēju sanāksmes, tādēļ es ticēju, ka esmu pasargāta no savas slimības.

1964. gada jūlijā es veicu vairākus pētījumus, un viens no tiem bija par novājēšanu. Kad 30. jūlijā atnesu šo pētījumu savai krustmātei, es svēru 49,5 kilogramus. Izejot no Telmas mājas, es iedomājos, ka tik vāja vairs nekad nebūšu. Pēc tam es devos uz kādām ģimenes viesībām un, sākot ar pirmo kumosu, atkal turpināju pārēsties.

Pēc gada es vairs nekritos svarā un ēšanu vairs nespēju nekontrolēt. Es pieņēmos par 8 kilogramiem un turpināju uzbaroties. Izbijusies par to, kas ar mani notiek, es atkāpos no ANĒ valsts sekretāres amata. Laimīgā kārtā manu vietu ieņēma Margareta P., bijusī administratīvā sekretāre.

Pēc sešiem gadiem Margareta nomira ar vēzi, un es atgriezos strādāt viņas vietā. Nelaimīgā kārtā es biju resna un kļuvu arvien resnāka. 1972. gada aprīlī es biju atguvusi 67 kilogramus. Pilnvarotie atlaida mani no ANĒ valsts sekretāres amata. Viņi domāja, ka ikvienam, kurš pārstāv ANĒ visas valsts mērogā ir arī jākalpo par redzamu atveseļošanās piemēru. Lai atkāptos ar godu, es uzrakstīju atlūgumu, kurā par iemeslu minēju sliktu veselību un ģimenes apstākļus.

Pēc vairākiem gadiem es novērtēju pilnvaroto rīcību. Viņi nebija veicinājuši manu slimību, bet uzstāja, lai ANĒ valsts mēroga darbinieki atveseļotos visos trijos līmeņos, un viņiem bija pilnīga taisnība. Es viņiem arvien būšu pateicīga par šo noderīgo mācību.

Tomēr, tajā laikā mani bija pārņēmusi sevis žēlošana. Es uzskatīju atlaišanu par personisku atraidījumu. Kaut kādā veidā man izdevās izvairīties no ANĒ programmas būtības un vienīgais, kas atviegloja manas bēdas, bija ēdiens. Nākamajā gadā mans ķermenis bija uzpūties līdz 84 kilogramiem. Manu dzīvi pildīja apjukums un izmisums.

Tomēr viena svētīga lieta bija palikusi – es joprojām apmeklēju sanāksmes. Sēžot telpas aizmugurē, es jutos pamesta un nedziedināma. Kad man gribējās ēst, es pat nespēju piezvanīt pa telefonu. Nepārvarama ēdienatkarība ir slimība, kurai seko izolācija, un paralizējošā nespēja piezvanīt, bija daļa no manas slimības.

Galu galā kādā 1973. gada vasaras vakarā es dzirdēju, kā sanāksmē runā Sintija L., kuru agrāk nebiju dzirdējusi. Pēc sanāksmes es pie viņas piegāju un teicu, ka es pametu ANĒ un ka šī ir mana pēdējā sanāksme.

Nākamajā rītā viņa man piezvanīja. “Sveika, Rozanna, es vienkārši vēlējos pateikt, ka mīlu tevi.” Sintija man zvanīja katru dienu vairākas nedēļas. Viņa mani mīlēja kā cilvēku un nevis tādēļ, ka es būtu tieva vai būtu kaut ko brīnumainu sasniegusi. Tas, ka viņa mani vienkārši pieņēma, ļāva man palikt Anonīmo Nesamērīgo Ēdāju vidū.

Nākamajos gados es daudz iemācījos. Lai gan ļoti lēni es zaudēju svaru, neizprotamā bezcerība joprojām bija manas dzīves sastāvdaļa. Es arvien atgriezos ANĒ sanāksmēs un pavisam noteikti iemācījos, ko nozīmē pacietība, lai gan joprojām nebiju iemācījusies spēju sevi mīlēt; manu sirdi aptumšoja naids pret sevi.

Kādu dienu 1978. gada beigās ANĒ sanāksmes laikā es dzirdēju kā kāda runātāja, Marija, stāstīja savu stāstu. To nobeidzot, viņa teica: “Es mēģināju sev pateikt: “Marija, ar tevi viss ir kārtībā”, un es to nevarēju pateikt spoguļa priekšā. Man bija vajadzīgi seši mēneši, lai to izdarītu”.

Vēlāk šajā vakarā es savā priekšā lielījos, ka noteikti varu to izdarīt uzreiz. Bet es nevarēju. Es mēģināju sev pateikt, ka ar mani ir viss kārtībā un sāku raudāt. Tad es atcerējos savas krustmātes pamācību. Telma man bija mācījusi, ka jārīkojas tā, it kā vēlamais jau būtu sasniegts. Viņa teica, ka man pret to nav jāizjūt patika, nav tas jāvēlas vai tam jātic. “Rīkojies tā”, viņa mudināja, “un jūtas sekos pēc tam”.

Iedomājoties, ka tā ir patiesība, es sev arvien teicu: “Rozanna, ar tevi viss ir kārtībā”. Nespēdama ielūkoties spogulī, es atkārtoju šo frāzi visu dienu, un tā katru dienu sešus mēnešus. Tad kādā decembra vakarā es biju saposusies, lai dotos uz viesībām. Pirms skriet laukā pa durvīm, es steigā uz īsu brīdi ieskatījos spogulī. Tad es pēkšņi apstājos un palūkojos uz sevi. Es pasmaidīju un teicu: “Rozanna, ar tevi viss ir kārtībā. Tu esi viena brīnišķīga dāma, un es tevi mīlu”. Šī brīnišķīgā sajūta mani pavada vēl šodien, un tā liecina par Dieva darbību manā dzīvē.

1979. gada beigās es svēru 62 kilogramus un mans ģimenes ārsts parakstīja man kādu antidepresantu, lai atvieglotu manas mūžīgās galvassāpes, bet šīm zālēm bija nevēlams blakusefekts. Tās izraisīja pieņemšanos svarā. 1981. gada septembrī man atkal bija 78 kilogrami. Laimīgā kārtā dietologs atklāja manu nelaimi un es beidzu lietot šīs zāles. Pēc tam mana rijība samazinājās un pazuda arī kādi 11 kilogrami.

Bet es joprojām cīnījos. Īsus periodus man izdevās atturēties, bet tad es atkal padevos savai ēdienatkarībai. Kas bija nepareizi? Es lūdzu pēc brīnuma un baidījos, ka varētu kalpot par īstu ANĒ neveiksmes piemēru. Tādēļ man bija kauns atgriezties uz sanāksmēm. Tomēr es zināju, ka man nav citur kur iet, tādēļ es vienmēr atgriezos. Pamazām, palēnām es atkal pieņēmos svarā.   

1986. gada pavasarī es svēru 77,5 kilogramus. Tad pamazām es sāku atgūties no šī visļaunākā pārēšanās perioda. Joprojām bija kritieni, bet pakāpeniski es sāku izprast patiesību un atteikties no savas iedomības. Es sāku patiešām saprast, ka man ir nepārvarama ēdienatkarība un ka viena pati es to nevaru kontrolēt. Es vairs nepārēdos kā agrāk un neēdu plānoto ēdienreižu starplaikā. Es atkal lūdzu pēc palīdzības, un pēkšņi notika negaidītais.

1987. gada janvārī Losandželosas ANĒ grupa svinēja dzimšanas dienas svinības. Pēc astoņpadsmit gadu prombūtnes uz ANĒ bija atgriezies mans ilggadējais draugs A.G. no Teksasas. Viņš bija pirmais vīrietis, kurš piedalījās ANĒ 1962. gadā. Toreiz viņš bija nokrities par kādiem 45 kilogramiem un bija ieņēmis priekšsēdētāja vietu mūsu pirmajā pilnvaroto padomē. Pēc tam līdzīgi daudziem citiem viņš bija pametis ANĒ un atkal pieņēmies svarā.

 1987. gada janvārī šis brīnišķīgais cilvēks jau gadu bija atgriezies ANĒ. Viņš uzturēja normālu svaru un dzīvoja saskaņā ar Soļiem. Viņš bija atbraucis uz Losandželosu no Teksasas, lai pievienotos šīm dzimšanas dienas svinībām.

Katru vakaru mēs kopā ar viņu un manu vīru Marvinu devāmies vakariņot, pārmaiņus apmaksājot rēķinu. Vienā liktenīgā vakarā A.G. izņēma papīru no kabatas un sāka rakstīt.

“Ko tu dari?”, es protestēju, “šoreiz ir mūsu kārta apmaksāt rēķinu”.

Viņš pašūpoja galvu un turpināja rakstīt. “Es skaitu kalorijas”, viņš atbildēja.

Šī piezīme man palika prātā visu vakaru. Manam draugam bija tas, ko es gribēju. Viņam bija slaids augums, un, kas ir vēl svarīgāk, no viņa acīm staroja tāds gaišums, kāds varēja rasties vienīgi no garīgas atveseļošanās.

“Ja viņš to var, tad arī es to varu”, es sev teicu. “Jau no bērnības es skaitu kalorijas. Tas nav tik briesmīgi, es to varu izdarīt”.

Lūdzot pēc vadības, es lūdzu Dievu, lai viņš man ļautu sastādīt tādu ēšanas plānu, ar kuru es varētu dzīvot visu atlikušo mūžu. “Kā veselībā, tā slimībā, kā ceļojumos tā mājās, viesībās, „Bar micva” svētkos (ebreju svētki – tulk.piez.), brīvdienās un ikdienā palīdzi man uzturēt manu ķermeni ar pareizo barību atbilstošā daudzumā”. Tad es piebildu: “Lai cik ilgu laiku prasītu šī svara zaudēšana, es esmu uz to gatava”.

Nākamajā dienā es apsēdos un sāku rakstīt sev ēšanas plānu. Ņemot vērā vairākas veselības problēmas, manu vecumu, garumu un ikdienas aktivitātes, es izveidoju sev uztura plānu, kurā bija iekļauta atturēšanās no ēdiena paredzēto ēdienreižu starplaikā.

No tās dienas es sāku svērt un mērīt visu, ko ēdu. Es vairs nemēdzu pārēsties kā agrāk, bet mani biedēja manis patērētās barības daudzums. Nebija nekāds brīnums, ka joprojām biju resna. Ņemot vērā manu īso augumu, es ēdu vairāk, nekā manam ķermenim bija vajadzīgs.

Jau trešajā dienā pēc jaunā plāna sastādīšanas es jutos garā pacilāta – it kā akmens būtu novelts no sirds. Tas bija tik skaisti, ka es tūdaļ apjautu jaunu cerību. Pirmo reizi pēc daudziem gadiem es ieraudzīju gaismu tuneļa galā. Tā kā biju apmeklējusi sanāksmes divdesmit septiņus gadus, es sapratu, ka man nekavējoties jāķeras klāt Divpadsmit Soļiem. Neatkarīgi no tā, cik iedarbīgs būs mans ēšanas plāns, ar svēršanu un mērīšanu vien nepietiks. Mana glābšana būs atkarīga no Divpadsmit Soļiem.

Es jau sen atpakaļ biju iemācījusies, ka ēšanas plāni un sapulces nav mana atveseļošanās programma. Lai gan tie palīdz un ir pat nepieciešami, tomēr AA “Lielās Grāmatas” apgalvojums vairāk kā jebkad attiecās uz mani: “Šeit ir Soļi, kuri tiek piedāvāti kā atveseļošanās programma”.

Kopš 1961. gada es divdesmit četras reizes esmu praktizējusi Ceturto Soli un vairākus simtus reizes - Desmito Soli. Arī tagad es turpinu tiem piemēroties, cenšos visiem atdarīt ar labu, izplatīt ANĒ vēsti un praktizēt šos principus visās dzīves jomās.

Sākot no 1962. gada, es katru rītu pirms dienas darbu sākšanas atvēlēju laiku lūgšanai un apcerei. Tas kļuva par paradumu, kas man ir labi noderējis laikā, kad es nodevu sevi Augstākā Spēka rokās katru dienu un atzinu savu bezspēcību ēdiena priekšā.

Ņemot vērā, ka mūsu atlabšana ir garīga, emocionāla un fiziska, es ikdienas rutīnā iekļāvu arī vingrojumus un pastaigas. Tagad man bija vajadzīgi trīs gadi, lai zaudētu 18 kilogramus. Tik lēna svara zaudēšana ļāva manam prātam izsekot tam tievēšanas procesam, kas notika manā ķermenī. (Ievērojot citas diētas, es zaudēju svaru tik ātri, ka mana galva palika resna, lai gan mana figūra novājēja.)

Pievēršot uzmanību tam, kas nonāk manā mutē, es varu pievērst uzmanību, kas nonāk manā sirdī, prātā un dvēselē. Tagad es varu priecāties, ka mans ķermenis ir ieguvis normālus izmērus un mans tagadējais svars ir par 27 kilogramiem mazāks nekā mans lielākais svars.

Dzīve vairs nav cīņa, bet tā sagādā prieku! Es tiešām priecājos par kopīgi pavadīto laiku ar savu vīru, savām meitām un viņu vīriem. Es varu izbaudīt spēles ar saviem mazdēliem un spēju novērtēt darbu manā skaistajā rožu dārzā.

Es spēju rūpēties par citiem tādēļ, ka rūpējos par sevi. Tādēļ, ka arvien atgriezos, es iemācījos, cik pamatots ir elementārais garīgais princips, ko formulēja viens no agrīnajiem ANĒ atbalstītājiem, mācītājs Rolo M. Boass (Rollo M. Boas): “Ja jūs savu ķermeni attāliniet no patiesības, tad, savedot kārtībā ķermeni, patiesība vairs nav atrodama. Bet, ja jūs arvien savu ķermeni tuviniet patiesībai, tad brīdī, kad esat gatavi, patiesība jūs jau gaida”.

Un šī patiesība – mūsu atveseļošanās apsolījums – ir atrodama ikvienā ANĒ sanāksmē, kad mēs sadodamies rokās, kopīgi lūdzam, kā arī uzmundrinām viens otru ar prieku un mīlestību: arvien atgriezieties! 

Cieņas apliecinājums mīlestībā … 

Pēc šī stāsta uzrakstīšanas 1999. gada 11. novembrī ar sirdstrieku mira mans mīļais vīrs, Marvins. Daudzi no jums viņu labi pazina. Daudzi būs dzirdējuši, cik augstu es vērēju viņa pacietību, atbalstu un uzmundrinājumu četrdesmit ANĒ pavadīto gadu laikā. Viņš rūpējās par mūsu bērniem, kad es ar Džo S. gājām un sanāksmēm pirmajā ANĒ gadā. Viņš stiprināja un atbalstīja mani, kad es izveidoju ANĒ biroju mūs nelielajā ēdamistabā. Viņš pievienojās mums dzimšanas dienu svinībās, konferencēs un sanāksmēs, dalīdamies mūsu pārbaudījumos un uzvarās. Viņš ticēja mums un tam, ko mēs centāmies sasniegt. Marvins bija mūsu senākais un uzticamākais draugs, un mums visiem pietrūks tās mīlestības un iejūtības, ko sniedza viņa klātbūtne.