DIVPADSMIT SOĻI

1. Mēs atzinām, ka esam bezspēcīgi ēdiena priekšā un ka mūsu dzīves bija kļuvušas nevadāmas.
2. Pārliecinājāmies, ka tikai par mums stiprāks Spēks var atgriezt mums veselo saprātu.
3. Nolēmām uzticēt mūsu gribu un mūsu dzīvi Dievam, kā mēs Viņu sapratām.
4. Veicām dziļu un bezbailīgu savu morālo inventarizāciju.
5. Atzinām Dieva, sevis un vēl kāda cilvēka priekšā savu nodarījumu īsto dabu.
6. Bijām pilnīgi gatavi, lai Dievs noņemtu visas šīs rakstura vainas.
7. Pazemīgi lūdzām Viņu atbrīvot mūs no trūkumiem.
8. Sastādījām visu to cilvēku sarakstu, kuriem bijām darījuši ļaunu un vēlējāmies atlīdzināt viņiem visiem.
9. Atlīdzinājām šiem cilvēkiem, kur iespējams, izņemot gadījumus, kad tas varēja kaitēt viņiem vai citiem.
10. Turpinājām pašanalīzi un, kad kļūdījāmies, to tūlīt atzinām.
11. Centāmies ar lūgšanām un pārdomām pilnveidot mūsu apzināto saskarsmi ar Dievu, kā mēs Viņu sapratām, lūdzot tikai uzzināt Viņa gribu par mums un spēku to izpildīt.
12. Ieguvuši garīgo atmodu, ko deva šie soļi, mēs centāmies nest šo vēsti citiem nesamērīgiem ēdājiem un pielietot šos principus visur.

ANĒ Sadraudzība, kas tika nodibināta 1960. gadā, izmanto gandrīz tādus pašus Divpadsmit Soļus un Divpadsmit Tradīcijas kā Anonīmie Alkoholiķi, izmainot vienīgi vārdus “alkohols” un “alkoholiķis” uz “ēdiens” un “nesamērīgs ēdājs”. Jūs varbūt domājat, ka nepārvarama ēdienatkarība pārāk atšķiras no alkoholisma, lai šajā gadījumā būtu piemērojama tāda pati programma. Jūs varbūt teiksit, ka alkoholiķis var vienkārši pārtraukt dzert, bet mēs nevaram pārtraukt ēst. Bet patiesībā tā tas nav! Alkoholiķim joprojām ir jādzer, bet viņam ir jāpārstāj dzert alkohols. Arī mums ir jāēd, bet ir jāpārstāj ēst negausīgi. Mums ēdiens ir izraisījis tādu pašu atkarību kā alkoholiķim alkohols. Mēs esam atklājuši, ka ciešam no tāda paša veida domāšanas kā jebkurš atkarīgais. Mēs kļūdaini domājam, ka ēdiens mums sniegs atvieglojumu no dzīves grūtībām vai no ēdienam pievērstajām domām, bet tā vietā ēdiens bieži atnes tikai vainas apziņu, sāpes un vilšanos sevī.

Tā kā mēs nevaram atteikties no visas barības, tad esam atklājuši, kādi ēdieni un ēšanas paradumi izraisa kāri pēc pārēšanās. Vispirms mēs cenšamies būt godīgi pret citiem cilvēkiem attiecībā uz mūsu ēšanas kāri. Mēs atklājam citiem savus ar ēšanu saistītos noslēpumus. Atzīstot, ka esam slimi, mēs vēlamies uzklausīt to cilvēku pieredzi, kuri ir piedzīvojuši atveseļošanos. Tā vietā, lai piepildītu cerības iemācīties, kā ēst to, ko gribam, kad vien mēs to gribam, mēs atklājam, ka ir iespējams ēst, lai dzīvotu, nevis dzīvot, lai ēstu. Mēs atturamies no negausīgas ēšanas. Tas ir Pirmā Soļa sākums.

Mēs sniedzam beznosacījumu pieņemšanu, atbalstu viens otram ANĒ sapulcēs un pašpalīdzību brīvprātīgā darbībā. Vienīgais nosacījums, lai kļūtu par ANĒ biedru, ir vēlēšanās pārtraukt nesamērīgu ēšanu.

Mēs ANĒ ticam, ka mūsu slimība ir trejāda – fiziska, emocionāla un garīga. Desmitiem tūkstošu mūsējo ir atklājuši, ka divpadsmit soļu programma, ko piedāvā Anonīmie nesamērīgie ēdāji, sniedz iespēju atveseļoties visos trīs līmeņos.

Divpadsmit Soļi ietver principus, kuri, ja tiem seko, veicina iekšējas pārmaiņas. Sponsori jeb aizbildņi palīdz saprast un pielietot šos principus. Kad vecās attieksmes ir atmestas, mēs bieži ieraugām, ka mums vairs nav vajadzīgs pārmērīgs ēdiena daudzums.

Pēc tam, īstenojot Divpadsmit Soļus, mēs esam atraduši kādu Augstāku Spēku, kas atgriež mūs pie saprātīgas dzīves. Kad esam atguvuši skaidru spriestspēju, mēs vairs nevēlamies atgriezties pie pārmērīgas ēšanas.

Atveseļošanās katram ANĒ biedram ir pilnībā individuāla.

Nav noteikumu, tikai ieteikumi.

Tie no mums, kuri izvēlas atveseļoties dienu pa dienai, praktizē Divpadsmit Soļus. To darot, mēs sasniedzam paliekošu brīvību no apsēstības ar ēdienu un jaunu dzīvesveidu.