Viņa atrada sevi

Par Anonīmajiem Nesamērīgajiem Ēdājiem es izdzirdēju 1961. gadā. Es biju pārdzīvojusi nervu sabrukumu un depresijas laikā zaudējusi kādu daļu svara, bet, kad mana apetīte atgriezās, es to sāku atgūt un ēdu visu, kas nebija piesiets.

Pirms gada es trīs mēnešus pavadīju gultā, baidoties priekšlaicīgi dzemdēt savu otro bērnu. Tad mira mans tēvs, nomira arī mans vectēvs un es dzemdēju bērnu. Tajā gadā es nenobirdināju ne asaras. Mans psihiatrs teica, ka man iekšienē plosās karš. Visbeidzot slūžas bija vaļā: es sāku raudāt un nevarēju apstāties. Četras nedēļas es raudāju dienām un naktīm. Mans stāvoklis bija tik bēdīgs, ka manam vīram bija jāalgo aukle, kas rūpētos par manām divām meitām, no kurām viena bija zīdainis, bet otrai bija divi gadi. 

Sanāksmē dzirdētais izmainīja manu dzīvi. Cilvēki dalījās stāstos par savām slepenajām ēšanas reizēm, ēšanu mašīnā, ēdiena lietošanu, lai apslāpētu jūtas. Es biju darījusi to pašu. Pirmo reizi dzīvē es nejutos kā nenormālā. Es vairs nebiju viena.

1961. gadā, sešus mēnešus pēc pievienošanās ANĒ mēs pārcēlāmies uz San Fernando ieleju. Tolaik tur bija divas sanāksmju vietas, un ilgu laiku es nenopietni izturējos pret šo programmu. ANĒ es darīju to pašu, ko biju darījusi ārpus tās: no pirmdienas līdz piektdienai es atturējos, bet nedēļas nogalē ēdu bez apstājas. Es biju nogurusi no šāda dzīvesveida un tieši tad satiku savu pirmo aizbildni.

Viņa veseļojās no alkoholisma un domāja, ka ir atradusi atbildi arī savai apsēstībai ar ēdienu. Viņa vēlējās, lai es vados pēc īpaša plāna – Divpadsmit Soļu programmas laikā nelietoju cukuru vai ogļhidrātus. Es teicu, ka tā arī darīšu.

Daži no mums devās uz vecu viesnīcu Losandželosas centrā, lai kopā ar kādu vīru apspriestu Divpadsmit Soļu īstenošanu. Es uzmanīgi klausījos. Pirmo reizi savā mūžā es biju apņēmusies kaut ko paveikt līdz galam. Visu savu dzīvi man labi izdevās kaut ko iesākt, bet es nekad to nenovedu līdz galam. Par to liecināja arī nepabeigtie svīteri un pa pusei pabeigtie adītie paklājiņi. Es dzīvē vēlējos darīt pēc iespējas mazāk un tai pašā laikā gūt ievērojamus panākumus. Līdz šim laikam šāda filozofija nebija darbojusies. Tad es atcerējos kādu teikumu no “Lielās grāmatas” 5. nodaļas: “Reti ir gadījies redzēt neizdošanos pie cilvēka, kurš ir līdz galam sekojis pa mūsu ceļu”. Savā dzīvē es nekad neko nebiju izdarījusi līdz galam, bet 1964. gada aprīlī es to nolēmu darīt – veltīt visus spēkus savas dzīves glābšanai.

Es uzsāku lasīt un mācīties Soļus. Es pievērsos Otrajam Solim, lai gan nedomāju, ka es būtu nesaprātīga, bet mana aizbildne man atgādināja, ka skaidras spriestspējas trūkums nozīmē “atkārtot to pašu atkal un atkal un sagaidīt citādus rezultātus”. Tieši to es biju darījusi attiecībā uz diētām un uz citām savas dzīves kļūdām. Tā nu es noticēju Otrajam Solim, kuram sekoja Trešais. Man nebija priekšstata par Augstāku Spēku, bet to es aizstāju ar savu aizbildni un visu grupu.

Mana aizbildne atgādināja, ka lēmums nav lēmums, ja tam tūlīt neseko rīcība. Viņa man pastāstīja par trim putniem, kas sēdēja uz vadiem: “Divi no tiem nolēma lidot prom, cik putnu palika uz vadiem?” – viņa vaicāja. “Trīs”, viņa pati atbildēja, “tāpēc, ka viņi tikai nolēma lidot projām”. Tādēļ attiecībā uz Ceturto Soli es šaubījos. Tas man prasīja trīs mēnešus, un es biju pierakstījusi pilnu savas garīgās dzīves piezīmju grāmatu.

Kad pienāca laiks to kādam atklāt, es izvēlējos cilvēku, kuru es otrreiz vairs neredzēšu. Tas bija alkoholiķis no AA. Viņš nebija pārsteigts, un mani nenosodīja, bet teica man, ka viņš tikai kalpo kā “Dieva ausis”. Kad viņš man vaicāja, vai es esmu pilnīgi gatava visu rakstura trūkumu atņemšanai, es atbildēju: “Jā, atņem man tos visus”. Es biju izpildījusi Sesto Soli. Mēs abi metāmies ceļos un skaitījām Septītā Soļa lūgšanu no “Lielās Grāmatas” 76. lappuses. Es biju pārsteigta, jo nekavējoties tika atņemti divi mani lielākie trūkumi: mana apsēstība ar ēdienu un kleptomānija.

Gandrīz katru savas dzīves dienu es biju kaut ko zagusi. Parasti tie bija nieki, bet gadījās arī pa kādai lielākai trofejai. Katru rītu es pamodos ar vārdiem: “Šodien es ievērošu diētu un vairs nezagšu”. Pirms tumsas iestāšanās es jau biju pārkāpusi vienu vai abus no šiem solījumiem. Kāds atvieglojums un kāds brīnums ir būt brīvai no šādiem trūkumiem! Sākot no 1964. gada aprīļa, es vairs neesmu negausīgi ēdusi vai zagusi.

Mani ļoti baidīja Astotais un Devītais Solis, jo atdarīt ar labu visiem, kam esmu nodarījusi pāri, nenāktos viegli. Mana aizbildne man atgādināja, ka es taču biju gatava uz visu, lai tikai varētu atveseļoties. Es biju nobijusies, bet saglabāju šo vēlēšanos. Kā pirmo no savām kļūdu labošanas vietām es izvēlējos universālveikalu. Es nezināju nevienu, kurš šādi būtu rīkojies, bet biju apņēmusies to paveikt. Es piezvanīju uz veikalu, sarunāju tikšanos ar vadītāju, uz atvadām noskūpstīju savu vīru un teicu, ka varbūt viņam drīz piezvanīs, uzaicinot ierasties tiesā. Es nezināju, vai mēdz apcietināt cilvēkus, kas atzīstas veikalu apzagšanā un atgriežas nozieguma vietā. Veikala vadītājam es teicu, ka es īstenoju Divpadsmit Soļu programmu, un tā ir daļa no manas atveseļošanās. Man rokā bija čeks, bet viņš to nevēlējās pieņemt.

Es biju pirmais cilvēks, kurš jebkad vēlējies viņiem atgriezt naudu. Viņi bija saņēmuši anonīmus čekus pa pastu vai pie durvīm atstātas preces pirms veikala atvēršanās, bet nekad nebija redzējuši īstu, dzīvu cilvēku, kas nāktu ar čeku rokās. Viņi mani apsveica un iepazīstināja ar citiem biroja darbiniekiem, it kā es būtu kāda slavenība. Aizejot no turienes, es jutos galvas tiesu pārāka, nekā biju iepriekš. Pirmo reizi savā dzīvē es sev patiku. Tad es turpināju atdarīt ar labu gan finansiālajā jomā, gan attiecībās ar cilvēkiem.

Tagad es uzskatu, ka Ceturtais līdz Devītais Solis ir domāti, lai palīdzētu tikt vaļā no visa, kas neļauj man piedzīvot “gara gaismu”. Kad šie traucēkļi tika novērsti, es sapratu, ka esmu bijusi, nevis slikts, bet gan apmaldījies cilvēks.

Katru dienu es praktizēju Desmito, Vienpadsmito un Divpadsmito Soli. Tagad es Desmitajam Solim pievēršos pirms gulētiešanas, bet Vienpadsmitajam no rīta. Katru rītu es arī skaitu lūgšanas, kas saistītas ar Trešo un Septīto Soli. Man ir nepieciešams novērst savas domas no saviem trūkumiem un ļaut Augstākajam Spēkam vadīt mani šajā dienā.

Divpadsmitais Solis man dod iespēju katru dienu sniegt citiem tikai mazu daļiņu no tā, ko esmu saņēmusi no šīs programmas. Kad es nesen sevi pārbaudīju attiecībā uz Ceturto Soli, man radās divi jautājumi: “Ja tu šodien nomirtu, kas, tavuprāt, būtu rakstīts uz tava kapakmeņa?”, un - “Kādu uzrakstu tu vēlētos uz šī kapakmeņa redzēt?” Es ilgi domāju un uzrakstīju atbildi uz pirmo jautājumu: “Mīloša sieva, māte un meita”. Uz otro jautājumu atbilde bija šāda: “Viņa izmanīja citu cilvēku dzīves”.

Šī programma man ir devusi tādu prieku, cerību, izpratni un palīdzību, kādu vien viens negausīgs ēdājs var sniegt otram. Pirms šīs programmas es ne tikai nezināju, kas es esmu un kāds varētu būt manas dzīves mērķis, bet arī nevēlējos būt es pati. Es gribēju būt kāds cits. Man nepatika mans izskats, mans ķermenis, mans saprāts vai jebkura citas mana daļa. Es vēlējos to, kas ir jums – jūsu matus, jūsu acis, jūsu personību. Šodien es varu neviltoti sacīt, ka es sev patīku. Es esmu atradusi sevi, bet reiz es biju zudusi sev un pazaudējusi savu dzīvi.

Esmu pateicīga, ka esmu negausīga ēdāja, jo bez šī simptoma es nekad nebūtu izvēlējusies šo ceļu un atklājusi, kas es esmu. Es izmantoju barību, lai slēptos no sevis. Es baidījos no tā, ko es atklāšu, ja palūkošos uz sevi. Bet atklātais mani pārsteidza. Es atklāju brīnišķīgu cilvēku, ar kuru varu lepoties.