Tas ir elementāri!

Kad es sāku vākt fotogrāfijas, kas parādītu manas korpulences vēsturi, tad māte iedeva manas bērnības bildes. Kad viņa man pasniedza fotogrāfiju, kurā biju attēlota es kopā ar māsu, viņa atkārtoja tik pazīstamo frāzi, kuru mēs lietojām, atbildot uz sveicieniem: ”Čau, resnā! Čau, kārnā!” Uz to man māsa atbildēja: “Es neesmu kārna. Es esmu slaida, trausla un gara.” Bet es atbildēju: “Neesmu resna. Esmu patīkami apaļīga.” Biju pārsteigta, pamanot, ka uz mani no fotogrāfijas raudzījās jauka, apaļa seja. Es nemaz nebiju resna; mani tik tikko varētu saukt par pilnīgu. To apstiprināja arī fotogrāfijas no maniem pusaudžu gadiem.

Taču es vienmēr esmu jutusies resna, vienmēr ievērojusi diētu un čiepusi naudu, lai nopirktu gardumus vietējā maiznīcā. Kad kļuvu pietiekami liela, lai strādātu par bērnu auklīti, mana ēšana izgāja no rāmjiem. Es izkļuvu no mājām, kur biju ierobežota, uz vietu, kur varēju ēst, ko vien gribēju. Es joprojām atceros pazemojumu, ko izjutu, kad kaimiņiene uzrunāja manu māti: “Jūsu meita ir lieliska bērnu aukle, bet kā viņa ēd!” Šīs pārmērīgās ēšanas rezultāti nebija redzami, kamēr man nepalika sešpadsmit. Tajā laikā man bija pieejama mašīna, vairāk ēdiena un brīvība no manas ģimenes.

Visus vidusskolas gadus es te badojos, te atkal pierijos – badojos visu nedēļu, bet nedēļas nogalēs pārēdos. Tādējādi mans svars saglabājās normas robežās. Bet es vienmēr jutos resna un “normālā” svara latiņa arvien tika pacelta augstāk. Pēc pirmā koledžā pavadītā gada es svēru astoņdesmit sešus kilogramus, tādēļ mana māte vēlējās, lai es Ziemassvētku brīvlaikā lietoju novājēšanas tabletes.

Es turpināju pārēsties un badoties, bet uz savu laulību dienu samazināju svaru līdz 72 kilogramiem. Es biju divdesmit gadus veca un biju atradusi kādu, kas parūpētos par mani. Es domāju, ka esmu vislaimīgākā meitene no visām.

Pēc divdesmit gadiem, kurus pavadīju kā supersieva un supermamma, dzemdējot un audzinot sešus bērnus, es svēru 103 kilogramus. Es izmēģināju šķidros proteīnus, injekcijas, novājēšanas tabletes un figūras korekcijas salonus. Tie visi brīnišķīgi iedarbojās: vienu gadu es biju resna, bet nākamajā – tieva. Gadiem ejot, es nolēmu, ka man labi padodas pārēšanās un badošanās, bet pārēšanās tomēr labāk. Es nolēmu atteikties no diētām un vienkārši būt resna un laimīga. Resna es jau biju, bet laimes gan pietrūka.

ANĒ es atradu cilvēkus, kuri saprata manus ēšanas paradumus. Man bija ēdienu krātuves, ar kurām man nepatika dalīties. Visa manas dzīves kārtība bija saplānota, ņemot vērā ēdienus. Es vēlējos kaut ko no visa un dažkārt ļoti daudz no visa kā. Es nespēju iedomāties, kā kāds dienu no dienas var ēst trīs ēdienreizes dienā un iztikt bez pārmērīgas uzbarošanās. Bet es vēlējos to pamēģināt.

Mans pirmais ēšanas plāns bija trīs pieēšanās dienā. Es riju piecpadsmit minūtes brokastīs, piecpadsmit minūtes – launagā, un piecpadsmit minūtes vakariņās. Es neuztraucos par ēdiena saturu, bet kontrolēju vienīgi ēdienreizes un to garumu. Un es biju pārsteigta, ka zaudēju svaru, pieēdoties. Es godīgi atzinos savos ēšanas paradumos un mēģināju izveidot saikni starp to, kā jutos, un savu vēlēšanos pārēsties.

Kādu rītu ap desmitiem man sagribējās uzēst saldumus, bet, tā kā es biju nolēmusi atturēties, es tos pataupīju launagam. Es neatceros, vai es patiešām šos saldumus launagā apēdu, bet svarīgākais bija tas, ka es ievēroju savu apņemšanos neēst starp ēdienreizēm. Galu galā es vēlējos izraudzīties veselīgu ēšanas plānu, kas ļautu man zaudēt svaru, kā arī es sāku nodarboties ar vingrošanu. Jau sešus gadus mans svars turpina kristies.

Kā tad tas notika? Tas notika tādēļ, ka sapulcēs tik bieži tika atkārtots: “Atturība ir vissvarīgākā manā šīsdienas dzīvē bez jebkādiem izņēmumiem”. Bez atturības es neiegūstu neko. Tādēļ es eju pie Anonīmajiem Nesamērīgajiem Ēdājiem. Es vairs nevēlos, lai pār manu dzīvi valdītu ēdiens. Tāpēc es sāku ar atturēšanos; tā ir “godīga vēlēšanās pārtraukt nepārvaramo ēšanu”. Man teica, ka, atmetot pārēšanos, es iegūšu prāta skaidrību, un es biju pārsteigta, kad atklāju, ka tā arī ir. Bez ēdiena es biju spējīga apstāties un padomāt nevis vienkārši reaģēt uz notiekošo.

Pret saviem bērniem es biju izturējusies aizskaroši kā fiziski, tā verbāli. Reiz mans vīrs man aizrādīja: “Vai tavs tēvs arī tev tā darīja?” Un es atbildēju: “Jā”. Tad viņš bez nosodījuma savā laipnajā balsī teica: “Vai tev tas patika?” Kad es atzinu, ka nepatika un ka patiesībā viņu par to ienīdu, viņš sacīja: “Un kāpēc tad tev tā jādara citiem?” Lai gan tam nebija nekādas jēgas, bet pārēdoties, es vienkārši reaģēju uz notikumiem. Bez pārēšanās es varēju izvēlēties, kā reaģēt. Kad atradu vārdnīcā vārda serenity (skaidrība) skaidrojumu kā “skaidrs, neaptumšots”, es zināju, ko tas nozīmē, jo biju parādījusi vēlēšanos atmest pārēšanos.

Es biju uzaugusi ļoti reliģiozā ģimenē, bet šaubījos, vai Dievs, kuru es it kā mīlēju, patiešām pastāv. Mana pastāvīgā lūgšana (vai vismaz pirmdienas rīta lūgšana) bija: “Palīdzi man ievērot šo diētu”. Šodien es apzinos, ka šāda lūgšana bija melīga. Es nevēlējos ievērot diētu; es vienkārši vēlējos ēst, ko vēlos, un būt tieva. Tad es sāku ticēt, ka kāds par mani varenāks spēks var atgriezt man skaidru spriestspēju. Kad es beidzot pieņēmu lēmumu nodot savu gribu un savu dzīvi tāda Dieva rokās, kādu es viņu saprotu, tad es domāju, ka ir jānotiek kaut kam ievērojamam. Katru rītu es lūdzu: “Dievs, lūdzu šodien atņem manu apsēstību ar ēdienu”. Un piemetināju: “Parādi, ko tu vēlētos, lai es daru tavā labā”. Es godīgi ieklausījos, lai atklātu, ko Dievs no manis vēlas; es biju pārliecināta, ka tas būs kas grandiozs.

Pirmā no izmaiņām, uz kurām jutu pamudinājumu, bija drošības jostas lietošana braucot. Man vienmēr bija tūkstoš attaisnojumi, lai to nedarītu: “Es gandrīz jau esmu mājās; nekas ļauns ar mani nav noticis; tā saburzīs manu kleitu”. Bet es atcerējos savu lēmumu nodot savu dzīvi un gribu Dieva rokā, kādu es viņu saprotu, un es piesprādzēju drošības jostu. No tā laika mani pārņēma miera un labklājības sajūta.

Es sāku daudz uzmanīgāk ieklausīties un saredzēt to veidus, kā es varētu kalpot Dievam un saviem līdzcilvēkiem. Beidzot man tas “pielēca”, kad es kādu dienu izjutu spēcīgu pamudinājumu piezvanīt savai māsai – “slaidajai, trauslajai un garajai”, kura tagad svēra vairāk par 135 kilogramiem. Es biju lūgusi: “Dod man drosmi un vēlēšanos to darīt”, bet es nebiju nevainojama un nevēlējos zvanīt māsai. Visu dienu es vilcinājos, bet šī sajūta nerimās un, pēc vairākām stundām, es mēģināju atkal. Paceldama klausuli, viņa atbildēja: “Liels paldies par zvanu. Es zināju, ka neaizmirsīsi, ka pirms gada šajā dienā nomira mans vīrs.” Ne vienmēr man pašai ir jāizdomā, kā kalpot Dievam. Viņš man parāda, kas darāms.

Ceturtais Solis bija izaicinājums, bet tagad es jau biju pārliecināta, ka šī programma darbojas. Es zaudēju svaru, jutos vērtīga un sāku kļūt laimīga. Tad nu es atzinu savas kļūdas (Piektais Solis), nosaucu vārdā savus rakstura trūkumus (Sestais Solis) un lūdzu Dievam, lai viņš man tos atņem (Septītais Solis). To es darīju, pirms sastādīju cilvēku sarakstu, kuriem man vajadzēja atdarīt ar labu (Astotais Solis). Pirms šī saraksta, es jau biju veikusi vairākus labus darbus, bet par kādu es vēl nebiju parūpējusies. Kad mēs ar māsu vēl gājām pamatskolā, mēs atceļā uz mājām bijām piekāvušas divas citas meitenes. Es biju uztraukusies, jo šīs meitenes jau sen bija aizbraukušas no mūsu pilsētas, un es nezināju, kā ar viņām sazināties. Tad mana aizbildne vaicāja: “Vai tu to darītu, ja varētu izdarīt?” Kad atbildēju, ka darītu, viņa teica, ka arī šāda vēlēšanās ir laba un ka Astotais Solis nozīmē vienkārši, ka man “jāvēlas visiem atdarīt ar labu”.

Izmantojot lūgšanu un apceri (Vienpadsmitais Solis), es esmu sākusi paļauties uz Dievu, kādu es viņu pazinu bērnībā. Es viņam nevarēju piekļūt savas pārēšanās dēļ, kā arī tādēļ, ka nezināju, kā atrast ceļu pie viņa. Manas lūgšanas agrāk bija līdzīgas Salavecim sūtītajam vēlmju sarakstam. Bet spēks, kurš var atņemt manu apsēstību ar ēdienu, ir spējīgs paveikt jebko.

Laiku pa laikam, kad es pati mēģinu atrisināt savas problēmas (kuras parasti rodas pateicoties manam savtīgumam un egocentriskumam), tā vietā, lai paļautos uz viņu, es atkal sāku ēst vairāk. Tad es sāku reaģēt uz cilvēkiem un situācijām man pašai nepieņemamā veidā, un man ir jāizlemj, vai es vēlos palikt nožēlojama, vai arī izmantošu pieejamos līdzekļus, lai atkal atjaunotu apzinātu garīgu kontaktu, īstenojot Soļus. Kalpošana (Divpadsmitais Solis) ir svarīgs palīglīdzeklis, ko es izmantoju, lai tiktu vaļā no sava savtīguma un egoisma, kas ir manas problēmas pamatā.

Drīz pēc tam, kad biju pabeigusi savas atlabšanas aprakstu, es brīvprātīgi pieteicos darboties ANĒ vietējā sanāksmē. Pieteikuma veidlapā es norādīju, ka vēlētos darīt jebkādu darbu, kāds ir nepieciešams, bet nebiju īpaši sajūsmināta, kad saņēmu apstiprinājumu un uzaicinājumu būt par cilvēku sagaidītāju un apkampēju. Tā nu es to darīju divdesmit piecas minūtes (katram cilvēkam veltot minūti). Es sagaidīju un sveicināju cilvēkus un izturējos tā, it kā man patiktu to darīt.

Uz šo sanāksmi pa citām durvīm bija atnākusi kāda ļoti gara sieviete. Es ar prieku pamanīju, ka viņu jau kāds ir sagaidījis, jo viņai bija piesprausta zīmīte ar vārdu. Kad viņa pienāca tuvāk, es šo vārdu izlasīju. Es zināju tikai vienu cilvēku ar šādu vārdu – meiteni, kuru biju piekāvusi pamatskolā. Es uzaicināju viņu aprunāties un atvainojos viņai par nodarīto. Kad pati netieku galā, Dievs tiešām dara to, ko es nespēju.

Īstenojot soļus, es atklāju, ka man lielas sāpes sagādā tas, ko tēvs man ir nodarījis pāri. Viņš bija miris jau dažus gadus pirms es pievienojos ANĒ, un es daudz rakstīju par mūsu attiecībām. Es rakstīju par to, kā es viņu ienīdu, kā es ienīdu faktu, ka tik ļoti līdzinos viņam. Es uzrakstīju viņam vēstuli un nolasīju to pie viņa apsnigušā kapa, bet tas man nesniedza sirdsmieru. Es joprojām viņu ienīdu. Es joprojām jutu aizvainojumu, ka viņš nebija par mani rūpējies tā, kā es to vēlējos.

Pēc neskaitāmas rakstīšanas, stāstīšanas un savas vainas atzīšanas es visbeidzot vēlējos viņam piedot un ieguvu mieru. Es dzirdēju nomierinošu balsi, kas man teica: “Es esmu tavs Tēvs un es vienmēr esmu tevi mīlējis”. Es nezinu, vai tā nāca no mana garīgā Tēva vai miesīgā tēva, bet ne jau tam ir nozīme. Tagad es pieņemu, ka tā bija vēsts no viņiem abiem. Prāta skaidrību var iegūt tikai tad, kad es esmu gatava ar Soļu palīdzību no kaut kā atsacīties un paļauties uz Dievu. Piedošana tēvam ļāva man piedot sev un lūgt piedošanu no saviem bērniem. Spēja piedot bija saistīta ar izpratni par to, ka mans tēvs izauga grūtos apstākļos un viņa raksturu veidoja pamestība un pāri darījumi bērnībā. Es vienīgi ceru, kas tas netiks nodots tālāk maniem bērniem.

Jau kopš bērnības es esmu meklējusi kādu, kas rūpētos par mani. Mani vecāki nerūpējās tā, kā es to vēlējos. Mans vīrs to nedarīja tā, kā es gribu. Arī mani draugi un aizbildņi šajā ziņā neapmierina manas vajadzības. Bet es esmu atklājusi, ka man pašai ir jārūpējas par sevi. Kopš es esmu atbrīvojusi vīru no šī pienākuma, viņš ir sācis mani atbalstīt. Katru dienu praktizējot Trešo Soli, es ļauju Dievam parūpēties par mani. To darot, es jūtos ļoti labi aprūpēta, un es rūpējos par citiem. Īstenojot Soļus, es patiešām esmu piedzīvojusi pārmaiņas savā personībā. Šīs pārmaiņas ir izveidojušas mani par cilvēku, par kādu es agrāk izlikos. Esmu pārliecināta, ka tas ir elementāri. Man ir jādzīvo saskaņā ar šādu ABC:

A. Es esmu negausīga ēdāja un pati ar savu dzīvi galā netieku;

B. Nekādi cilvēki ar viņu rīcībā esošiem spēkiem (ne vīrs, ne bērni, ne aizbildņi, ne draugi, ne ēdiena speciālisti, ne ārsti vai veselības centri) nevar atbrīvot mani no pārmērīgās ēšanas.

C. To var izdarīt vienīgi Dievs, un viņš to arī dara, ja vien viņu meklējam.