Divdesmitā gadsimta brīnums

Es uzaugu Amerikas lielās ekonomiskās krīzes laikos. Es gāju trešajā klasē, un man bija nedaudz vairāk par septiņiem gadiem. Kad skolas māsiņa mūs nosvēra, viņa izsaucās: “Piecdesmit septiņi kilogrami!” Daži bērni noelsās, citi ķiķināja, bet es neatceros, ka šajos gados būtu jutusies “resna” – jutos vienkārši savādāka.

Es neuzskatīju, ka mana māte būtu pārāk apaļīga, bet atceros gadījumu, kad viņa mani paņēma līdzi uz veikalu, lai nopirktu sev kleitu. Kad pārdevēja apvaicājās par viņas izmēru, mamma atbildēja: “Piecdesmit otrais”. Man nelikās, ka kaut kas nebūtu kārtībā; es biju priecīga, ka mammai tagad būs jauna kleita.

Skatoties atpakaļ, es saprotu, ka ārēji biju laimīga, bet savā sirdī raudāju. Mēs piedzīvojām finansiālas grūtības un es pārņēmu arī savu vecāku bailes. Šajā periodā es arvien biežāk pārēdos. Astoņu gadu vecuma mēs zaudējām savu māju un pārcēlāmies uz nelielu fermu pilsētas nomalē. Maigi izsakoties, apstākļi šeit bija kā laukos. Mājā nebija tekoša ūdens un tualete bija ārpusē, bet mēs kaut kā centāmies tikt galā. Mans tēvs bija pārāk lepns, lai lūgtu palīdzību no citiem, tādēļ mēs visi septiņi šeit nodzīvojām divus gadus, pirms pārvācāmies atpakaļ uz pilsētu. Dzīve nedaudz uzlabojās, bet mana pārēšanas tikai pastiprinājās. Septiņpadsmit gadu vecumā es svēru 104 kilogramus.

Es devos uz medicīnas skolu prestižā Bostonas slimnīcā un studijās guvu panākumus, bet studiju gados mans svars īpaši nemainījās. Es bieži biju vientuļa; draudzeņu man bija maz, bet draugu no puišu vidus nebija. Pēc mācību pabeigšanas es sāku ievērot diētas, ar kuru palīdzību parasti zaudēju svaru un tad to atkal atguvu. Tas turpinājās vairākus gadus, kuru laikā es retu reizi sasniedzu normālu svaru.

1955. gadā pēc divu gadu draudzēšanās es apprecējos. Man bija divdesmit astoņi gadi un samērā normāls svars. Mums piedzima trīs bērni un mēs nopirkām māju priekšpilsētā. Mans svars pastāvīgi svārstījās, tāpēc es to nosaucu par svārsta sindromu. Pēc katrām svārstībām es tomēr biju kļuvusi resnāka nekā iepriekš. Tas turpinājās dažādos veidos, līdz aptuveni četrdesmit gadu vecumā es nonācu pie Anonīmajiem Nesamērīgajiem Ēdājiem. Tolaik es svēru vairāk par 90 kilogramiem un sevi ienīdu. Šī gada maijā es atmetu smēķēšanu un desmit nedēļu laikā pieņēmos par 13 kilogramiem. Es pažēlojos savai draudzenei, ka vēlos zaudēt svaru. Uz to viņa atbildēja: “Es nesaprotu, kā tu pieņemies svarā, jo neredzu, ka tu ēstu”. Es viņai nebiju pateikusi, ka ēdu paslepus un manas lielākās ēdienreizes bija tad, kad vīrs un bērni bija devušies gulēt. Šī pati draudzene man pateica, ka vietējā avīzē viņa bija redzējusi reklāmu par Anonīmajiem Nesamērīgajiem Ēdājiem, un tur bija norādīts telefona numurs. Amerikas Austrumu krastā neviens nebija dzirdējis par ANĒ. Nākamajā diena es piezvanīju un runāju ar kādu sievieti vārdā Bernīse; tā aizsākās vairāki brīnumi, kas pārmainīja manu dzīvi.

Es daudzas reizes sev biju solījusi, ka rītdien tā vairs nedarīšu, bet šis solījums bija spēkā līdz brīdim, kamēr ierados virtuvē. Bernīse ļoti labi saprata manis teikto, un mēs norunājām satikties viņas mājās. Viņa bija mēģinājusi izveidot ANĒ grupu pēc došanās prom no Kalifornijas, kur ANĒ bija izveidota 1960. gadā.

Pirmajā tikšanās reizē mēs bijām tikai divas (tagad es varētu teikt, ka arī Dievs bija mums līdzās). Mēs sēdējām viņas virtuvē, un viņa stāstīja par grupas darbību Kalifornijā. Viņa man izlasīja priekšā brošūru par grupas darbības pamatprincipiem. Man likās dīvaini, ka tajā vairākas reizes ir pieminēts Dievs. Es pie sevis nodomāju: “Kur gan esmu iesaistījusies? Tas būs kaut kāds reliģisks kults. Tie vienmēr aizsākas Kalifornijā un tad izplatās uz austrumiem.” Kad devos projām no pirmās sapulces, Bernīse intuitīvi saprata manas šaubas. Viņa man pastāstīja par vispārzināmo “pelēkās lapas” (“grey sheet”) diētu un aicināja mani uz tikšanos nākamajā nedēļā. Tā es sāku apmeklēt mūsu grupu un arvien tajā atgriezos.

Es aizsāku klausīties un saprast, ko īsti nozīmē atturība. Šeit atklātie priekšstati man bija kaut kas jauns. Ņemot vērā, ka mans svars tajā laikā bija krietni pāri 90 kilogramiem, tad acīmredzot manis lietotās metodes nedarbojās. Es izmēģināju jaunā veida atturību, sāku zaudēt svaru un justies labāk. Pēc dažām nedēļām Bernīse joprojām turpināja atkārtot: “Ja mēs neko nesniegsim citiem, tad nevarēsim to paturēt arī sev”. Arī šo ideju es nesapratu, bet aizgāju pie vietējās draudzes mācītāja, lai pavaicātu, vai mēs nevaram izmantot kādu telpu mūsu sanāksmei. Tad es ievietoju paziņojumu vietējā avīzē par Anonīmo Nesamērīgo Ēdāju sanāksmi.

Neviens agrāk nebija dzirdējis par ANĒ, bet uz pirmo sanāksmi ieradās vairāk nekā piecdesmit jaunpienācēju. Mēs ar Bernīsi bijām sajūsmā, lai gan mums nebija nekādas literatūras. Mēs varējām vienīgi izdalīt “pelēko lapu” kopijas, kuras viņa bija atvedusi no Kalifornijas. Sākumā apmeklētāju skaits pieauga ļoti lēnām, bet cilvēki, ieskaitot mani, sāka atlabt no pārmērīgās ēšanas. Es bieži biju vīlusies, kad daudzi no agrākajiem grupas locekļiem vairs neatgriezās. Lai nu kā, Dievs lika man atgriezties uz sanāksmēm nedēļu pēc nedēļas, pat ja kādreiz es tur ierados viena pati.

Es sāku saprast, kas ar mani patiešām nebija kārtībā. Te nebija runa tikai par pārāk resnu ķermeni, bet tā bija arī emocionāla un garīga slimība. Tolaik es cietu no hroniskas depresijas. Es vienmēr jutos labāk, kad ievēroju diētu, bet nekad nespēju savienot ēšanas paradumus ar savu garastāvokli. To nevarēja arī psihiatrs, kuru es divreiz nedēļā apmeklēju vairākus gadus. Viņš bieži mēdza teikt: “Pastāsti man, kā tu jūties, un varbūt mēs varēsim saprast, kāpēc tu ēd”. Kā gan es varēju pateikt viņam, kā es jūtos, ja pa ceļam pie viņa es vienmēr apēdu lielu saldējuma porciju, kas apslāpēja manas jūtas. ANĒ es iemācījos, ka mēs darām tieši pretējo. Mēs sakām: “Vienalga kādēļ tu ēd – pārstāj ēst! Esi atturīgs un, mācoties Divpadsmit Soļus, tu sapratīsi, kāpēc tu ēdi tik negausīgi.”

Par savu korpulenci es mēdzu vainot manu māti. Tā bija viņas vaina, ka, dodoties viņu apciemot, viņa bija sagatavojusi visus manus mīļākos ēdienus, un man nekad nepietika gribasspēka, lai no tiem atteiktos. Es vispirms apēdu sagatavoto ēdienu un tad kliedzu uz viņu. Viena no pirmajām lielajām dāvanām, kuras es saņēmu ANĒ, bija izpratne, ka par ēšanu esmu atbildīga es pati. Īstenojot Ceturto Soli, kur bija jāvērš par labu nodarītais, es biju gatava doties pie savas mātes un lūgt viņai piedošanu par to, ka kliedzu un vainoju viņu. Es spēju viņai pateikt, ka viņa ir brīnišķīga māte un ka es viņu ļoti mīlu. Tā bija liela svētība, ka es varēju viņai to pateikt, kamēr viņa vēl bija dzīva; viņa nomira divus gadus pēc manas pievienošanās ANĒ. Viņa bija ļoti mīloša māte, bet mana nepārvaramā ēšana bojāja mūsu attiecības. Man laimējās, ka spēju to vērst par labu.

Pamazām es sāku mainīties arī dažādās citās jomās. Mans vīrs bija teicis, ka ar mani ir grūti sadzīvot. Kamēr es nekontrolēju savu ēšanas kāri, man bija grūti saredzēt patiesību, bet pēc ilgāka atturības perioda es spēju palūkoties uz sevi godīgāk. Ja es viņam nepiekritu, tad tagad varēju sarunāties patīkamākā balss tonī un pastāstīt, ka man ir cits viedoklis. Ja viņa balss bija barga, tad es varēju atbildēt: “Man ļoti daudz nozīmētu, ja tu ar mani tā nerunātu”. Man bija jāpievērš uzmanība savai rīcībai, kas kaitināja citus ģimenes locekļus, un jāmēģina to labot. Es lūdzu viņiem piedošanu.

Nesen es atradu vēstuli, kurā mans dēls, kam toreiz bija astoņi gadi, bija precīzi aprakstījis, kas notika mūsu mājās, pirms es atklāju ANĒ sadraudzību. Viņš rakstīja: “Mīļā mamma, man likās, ka tu teici, ka tu mēģināsi vairs nekliegt uz mani un Annu, un Elenu, bet tu joprojām kliedz. Un, manuprāt, tu nemaz nemēģini to pārtraukt. No Marka.” Kad nesen atradu šo vēstuli, es raudāju. Es aizbraucu pie viņa, parādīju vēstuli viņam un viņa sievai un lūdzu piedošanu. Kad viņš vēl bija jauns, es neapzinājos cik nespēcīga un reizē valdonīga es biju ar savu kliegšanu, ēšanu un raudāšanu.

Starp citu, pēc piecu mēnešu iesaistīšanās ANĒ programmā es pēdējo reizi regulāri apmeklēju savu psihiatru. Kad pateicu viņam, ka vēlos pārtraukt apmeklējumus, viņš teica: “Es neatceros, ka tu kādreiz būtu izskatījusies tik labi. Es nezinu, ko tu iegūsti no šīs grupas, bet tur ir kas tāds, ko es tev nespēju dot”.

Es nevēlos, lai kāds domātu, ka pēdējos divdesmit piecus gadus esmu bijusi nevainojami atturīga. Es neesmu pilnīga. Tagad man nav jābūt pilnīgai. Es raksturotu savu atturēšanos ar vārdiem – “pilnīgi nepilnīga”. Esmu pieļāvusi neskaitāmas kļūdas, bet mūsu atveseļošanas programmā ir labi dokumentēts saraksts ar pasākumiem, kas veicami, lai labotu savu rīcību. Šie Divpadsmit Soļi tiek saukti par “projektu dzīvei”; tie ir domāti ēšanas problēmām, kā arī jebkura cita veida problēmām. Man tie kalpo par lielisku spēka avotu. Tie ir manas atveseļošanās atslēga. Šis pavisam noteikti nav diētu klubs.

Es apmeklēju sanāksmes, cik vien bieži varu, un izmantoju visus piedāvātos līdzekļus. Es ne vienmēr spēju pilnīgi turēties pie sava ēšanas plāna, bet uzskatu, ka mana atlabšana ir pilnīga. Dievs mani pieņem un mīl tādu, kāda es esmu. Arī mani viņš māca darīt tāpat ar Divpadsmit Soļu palīdzību. Es spēju labāk pieņemt un mīlēt citus cilvēkus tādus, kādi viņi ir, bez cenšanās viņus izmainīt un it īpaši bez dusmošanās uz viņiem. Tā ir nenovērtējama brīvības dāvana. Esmu nokritusies par kādiem 45 kilogramiem, un vislielākais brīnums ir tas, ka man nav bijusi nepieciešamība atkal atgūt bijušo svaru.

Es esmu izveidojusi brīnišķīgas attiecības ar Augstāko Spēku. Tas ir izšķiroši; pati es to nespētu. Katru rītu es lūdzu Augstāko Spēku, lai viņš ļauj man būt atturīgai, parāda savu gribu šai dienai un palīdz man īstenot to, ko šī diena dos. Tas ne vienmēr ir viegli, it īpaši tad, kad viņa griba nesakrīt ar manējo. Es cenšos veidot garīgu attieksmi un vaicāju sev, ko Dievs vēlētos, lai es iemācos no savām pieredzēm. Tā ir mācību stunda pacietībā, iecietībā, kā arī piedošanā tiem, kas man ir izdarījuši pāri. Šo garīgo vingrinājumu gala rezultāts ir tāds, ka es esmu izveidojusi jauna veida mīlestību un cieņu pret sevi. Tas man sniedz vislielāko dāvanu – būt spējīgai pieņemt un mīlēt citus tādus, kādi viņi ir.

Esmu iemācījusies tikt galā ar grūtām un sāpīgām situācijām ar pašcieņu un pašpārliecību, daloties savās dziļākajās jūtās ar citiem sadraudzības locekļiem. Piemēram, pirms pāris gadiem tikai ar dažu dienu atšķirību nomira mans vīrs un mans brālis. Es spēju dalīties savās sāpēs ar ANĒ biedriem, kuri nebija vienaldzīgi un mani ar pacietību uzklausīja. Viņi atgādināja, ka ēdiens neatgriezīs atpakaļ manus mīļos. Kamēr manas dvēseles rētas dzija, es arvien dalījos ar viņiem savās bēdās. Tas patiešām bija brīnums.

Manuprāt, šī programma ir divdesmitā gadsimta brīnums. Dievs jau no paša sākuma zināja, ka man tā ir vajadzīga. Viņš mani vadīja tai pretī pat tad, kad vēl nezināju, uz kurieni dodos. Es varu vienīgi teikt, ka mana dzīve patiesi sākās no četrdesmit gadiem.