Esmu dzīva…

Pirms es iesaistījos Anonīmajos Nesamērīgajos Ēdājos, es nemācēju normāli reaģēt uz ēdienu, uz citiem cilvēkiem vai uz savas dzīves notikumiem. Lielāko daļu no pirmajiem manas dzīves trīsdesmit gadiem es dzīvoju nošķirti no realitātes, it kā es šajā pasaulē ne ar ko nebūtu saistīta.

Es biju svešiniece pati savā ģimenē. Bērnībā es to nesapratu, bet mana ģimene mani mīlēja un par mani rūpējās. Tomēr es to nespēju pieņemt, jo manā personībā bija kāda novirze, kuras dēļ es no citiem vēlējos sagaidīt neiespējamo. Tagad es uzskatu, ka esmu piedzimusi ar šādu defektu un to nav izraisījusi mana apkārtne vai ģimene. Es ilgojos būt līdzīga diviem vecākajiem brāļiem, tomēr es jutu sarūgtinājumu un slepus mēģināju ar viņiem sacensties. Ja vien nespēju uzvarēt, es atteicos no spēles, lai gan patiesībā mani brāļi bija jauki un apdāvināti cilvēki. Varbūt arī es tāda biju, bet biju tik ļoti pārņemta ar citu vainošanu par savas dzīves nepilnībām, ka nespēju attīstīt savas dāvanas. Es atteicos būt par daļu no savas ģimenes. Es nespēju sadzīvot ne ar viņiem, ne ar pasauli, kas bija man apkārt.

Jau bērnudārzā es jutos atšķirīga no pārējiem. Meitenes, ar kurām vēlējos draudzēties, bija glītākas par mani. Tas nozīmēja, ka viņas nebija resnas un tātad – labākas par mani. Arī maniem skolas biedriem manās acīs kaut kas pietrūka: ikvienu no viņiem es saredzēju kā savu pretinieku. Starpbrīža laikā es paslēpos krūmos, vēloties, kaut es tur viena pati varētu palikt mūžīgi. Vienīgais mans sabiedrotais bija ēdiens.

Reiz, kad biju no mātes saņēmusi pērienu, biju tik dusmīga, ka vēlējos, kaut viņa nomirtu. Es jutos saniknota, bet reizē vainīga, ka esmu vēlējusies kaut ko tik briesmīgu. Iekšā man viss vārījās no raudāšanas. Es devos uz virtuvi, apēdu Boloņjas desas sviestmaizi un jutos ērti un mierīgi. Ēdiens man lika justies, ka viss būs kārtībā. Es drīz vien sapratu, ka ne visi jūtas tik ērti, apēdot Boloņjas sviestmaizi, bet man ēdiens vienmēr lika justies labi, un mums vairs savā starpā nebija jāsacenšas.

Pamatskolas un koledžas gados es biju savas klases klauns, un tad man jau bija daži draugi. Bet man joprojām bija sajūta, it kā manis patiesībā nebūtu. Nekam nebija nozīmes, jo es pati nebiju īsta. Es domāju, ka visas “īstās” meitenes gāja uz randiņiem, pirka krāšņas drēbes un mācēja sarunāties ar cilvēkiem. Es biju resna, garlaicīga un nejūtīga. Taču, lai uzturētu šādu nejūtību, man bija jāpārēdas.

Otrajā koledžas gadā septiņpadsmit gadu vecumā es svēru 125 kilogramus, un tas man bija pārāk sāpīgi. Es aizgāju no skolas un pārcēlos uz citu pilsētu. Man bija padomā lieli plāni un es loloju cerības, ka varēšu zaudēt svaru, sākšu visu no jauna un kļūšu par īstu cilvēku. Es vēlējos visu vai neko: vai nu es būšu Mis Amerika vai arī palikšu tukša vieta. Es fantazēju, ka došos prom, zaudēšu svaru un tad atgriezīšos skolā slaida un skaista un salauzīšu sirdis visiem puišiem, kas mani agrāk ignorēja. Manas fantāzijas un atriebības plāni bija vienīgie cerības stari, kas deva man spēku.

Es ieguvu darbu kādā advokātu birojā, atklāju, ka man patīk strādāt un ka esmu prasmīga sekretāre. Manā darbavietā cilvēki izturējās pret mani ar cieņu un ieklausījās manī, kas vairoja manu pašapziņu. Tur es sastapu kādu meiteni ar pārmērīga svara problēmām, un mēs nolēmām viena otrai palīdzēt zaudēt svaru. Mēs ievērojām proteīnu diētu un abas zaudējam kādus 45 kilogramus. Mēs daudz laika pavadījām, runājot pa telefonu, un, lai gan bijām atšķirīgas, mums abām piemita tieksme uz ēdienu. Tā bija pirmā reize dzīvē, kad man izdevās zaudēt svaru un es biju pārliecināta, ka diētas ievērošana ir īstā atbilde. Skatoties atpakaļ, es tagad saprotu, ka uz mani iedarbojās tieši sarunas ar citu negausīgu ēdāju un rūpēšanās par kādu citu tikpat lielā mērā, kā es rūpējos par sevi.

Pēc šo 45 kilogramu zaudēšanas es biju pārliecināta, ka vairs nekad nebūšu resna. Tā kā vairs nebiju pārmērīgi apaļīga, es domāju, ka tagad sāksies mana īstā dzīve. Tomēr izrādījās, ka tagad tikai sākās diētu, svara zaudēšanas un atkal atgūšanas karuselis. Nākamajos desmit gados es vēl divas reizes zaudēju un atkal atguvu 45 kilogramus (neņemot vērā neskaitāmās reizes, kad no rīta uzsāku diētu, bet pēcpusdienām jau biju to pārkāpusi). Tā es mēģināju uzsākt dzīvi bez ēšanas, ko es centos aizstāt ar alkoholu, narkotikām un seksu. Es nepazinu dzīvi ārpus kādas atkarības.

Es iepazinos ar visām pašpalīdzības grāmatām par diētām un uzbarošanos, kādas vien varēju atrast. Man bija pieejama informācija par kalorijām, vingrinājumiem un uzturu. Es mācījos par pašcieņu un psiholoģiju. Bet visas šīs zināšanas par sevi nevarēja mani apturēt no nepārvaramas ēšanas; ja reiz es sāku ēst, es nevarēju apstāties. Kad mani pārņēma ēšanas kāre, tad no tās mani nevarēja atturēt nekāda gribas piepūle. Nekādas no šīm zināšanām nevarēja apklusināt neapmierinātību, kas plosījās manī. Dažkārt es pat nepamanīju, ka pieņemos svarā. Vienīgais brīdinājums bija biedējošā apziņa, ka man vairs nav drēbju, kas derētu.

Trīsdesmit gadu vecumā es svēru 136 kilogramus, un man šķita, ka visu atlikušo dzīvi es palikšu resna. Manī nebija iecietības pret citiem, īpaši pret skaistām un slaidām sievietēm. Sāncensību, kuru es vienmēr esmu jutusi attiecībā pret apkārtējiem, tagad pavadīja naids un aizvainojums. Es biju apprecējusies ar vīrieti, kuru nemīlēju, vienkārši tāpēc, ka viņš bija ar mieru mani precēt. Es neticēju, ka tādai resnai meitenei kā man ir iespēja izvēlēties, kuru viņa precēs, un biju iedomājusies, ka laulības dzīve un bērni liks man justies normālai. Bet tā nenotika.

1979. gada pavasarī manu māju kopā ar visu pilsētu izpostīja viesuļvētra. Šī diena tika nosaukta par “briesmīgo otrdienu” un tā neatgriezeniski izmainīja mūsu visu dzīves. Visa pilsēta izskatījās kā kara lauks, kur pat vairs nebija nevienas atpazīstamas ēkas. Pēc šīs nelaimes mana apsēstība ar ēdienu kļuva tikpat sāpīga kā resnums. Es vienmēr biju vēlējusies būt tieva, bet nekad negribēju pārtraukt savus ēšanas paradumus. Pēc viesuļvētras es nespēju panest apkārt valdošo postažu bez pastāvīgas ēšanas. Toreiz mana grūtniecība bija sasniegusi septīto mēnesi un ārsti mani brīdināja, ka tādā veidā es nodaru pāri sevi un savam bērnam, bet, pat to zinot, es nespēju pārtraukt ēšanu. No ārsta es taisnā ceļā devos uz tuvējo restorānu, lai apmierinātu arvien klātesošo kāri pēc ēdiena. Es nezinu, kā mans ķermenis to varēja panest, bet tā tas turpinājās vēl trīs gadus.

Tad kādu dienu es skatījos televīziju, kur ieraudzīju reklāmu par Anonīmo Nesamērīgo Ēdāju semināru mūsu pilsētā. Tā nu es nolēmu aiziet, un atceros, ka seminārs manī bija izraisījis lielu interesi, lai gan neko nezināju par šo organizāciju. Es jau biju atteikusies no visiem citiem diētu klubiem. Atminos, ka seminārā ierados pirmā, un biju neapmierināta, ka tas nesākas laicīgi. Semināram sākoties, es jutos ļoti neērti, bet biju sajūsmā par runātājiem. Nekad nebiju dzirdējusi kādu atzīstam, ka viņš, tāpat kā es, ir nonācis ēdiena varā, kā arī nekad nebiju dzirdējusi pārliecinošus apgalvojumus, ka kādam ir labas, mīlošas attiecības ar Dievu. Visas līdz šim dzirdētās runas par Dievu vienmēr bija pārpildītas ar sentimentalitāti, tām trūka sirsnības, un tās nebija priekš manis. Taču runātāja ANĒ seminārā pavisam noteikti izteicās man saprotamā valodā, viņai bija tādas pašas izjūtas attiecībā uz ēdienu, kā arī viņas vārdi izklausījās pilnīgi ticami, kad viņa stāstīja, kā Dievs ir viņu atbrīvojis no apsēstības ar ēdienu. Todien es noticēju, ka, ja jau šai runātājai Dievs ir tā palīdzējis, tad viņš varētu kaut ko iesākt arī ar manu ēšanas problēmu. Galu galā viņa bija tāda pati kā es.

Pēc semināra man vēl bija vajadzīgi astoņi mēneši, lai nonāktu līdz ANĒ sanāksmei. Es ļoti vēlējos atrast Dievu pati un pēc saviem noteikumiem, bet ar mani tā nenotika. Es astoņas reizes aizbraucu līdz ANĒ sanāksmes vietai, bet man nepietika drosmes ieiet iekšā. Manas bailes bija spēcīgas, bet pārēšanās izraisītās sāpes visbeidzot kļuva tik stipras, ka es no mašīnas tomēr kaut kā aizkļuvu līdz sanāksmes vietai.

Pirmās sanāksmes laikā mani vajāja doma, ka te ienāks kāds pazīstams cilvēks un mani ieraudzīs. Mani aizkaitināja arī tas, ka šeit bija sapulcējušies tikai deviņi cilvēki (visas sievietes), turklāt vienai bija tieši tāda pati kleita kā man. Tas nu bija par traku! Mans prāts bija tik nemierīgs, ka es pat nedzirdēju, ka viņas īsti teica. Tomēr arī tajā vakarā Dievs darbojās manā dzīvē, jo es nopirku “Lielo Grāmatu”, cerot, ka varēšu to izmatot, lai atveseļotos, un man vairs nekad nebūs jāiet uz šīm sasodītajām Anonīmo Nesamērīgo Ēdāju sanāksmēm. Esmu no daudziem dzirdējusi, ka pēc pirmās ANĒ sanāksmes viņi ir sajutušies kā mājās un sapratuši, ka tieši šeit viņi ir piederīgi. Ar mani tā nenotika. Iet uz ANĒ sanāksmēm nozīmēja atzīt, ka esmu resna, un šo patiesību es ienīdu vairāk kā jebko citu savā dzīvē. Un ticiet man, es ienīdu lielāko daļu no tā, kas bija manī un visā pasaulē. 

Es sāku lasīt “Lielo grāmatu”, un katrā vietā, kur bija pieminēts “alkohols”, es to izsvītroju un virsū uzrakstīju – “ēdiens”. Lasot šo grāmatu, manu acu priekšā pavērās visa mana dzīve. Es raudāju un smējos, jo pirmo reizi tik daudz sapratu. Tovakar, lasot “Lielo Grāmatu”, es par sevi uzzināju to, ko attiecībā uz sevi visu mūžu biju noliegusi. Es nevarēju vien sagaidīt nākamo ANĒ tikšanās reizi, lai tikai varētu pavaicāt cilvēkiem, vai arī viņi ir uztvēruši šajā grāmatā teikto. Mani pārpildīja satraukums. Visbeidzot es biju īsta un biju dzīva. Kopš tās dienas, esmu nokritusies par 68 kilogramiem un pēdējos desmit gados mans svars nav svārstījies vairāk kā par 5 kilogramiem.

Sākumā es nezināju daudz par Dievu un biju gatava pieņemt domu, ka varēšu pieņemt jebkādus priekšstatus par Augstāko Spēku, kādus vien izvēlēšos. Es izdomāju, ka, ja pār mani sabruktu griesti, tad tie būtu „kāds par mani lielāks spēks”, tā nu es izlēmu, ka manas guļamistabas griesti būs mans Augstākais Spēks. Kad nu vērsu savas lūgšanas uz griestiem, Dievs sāka mani iepazīstināt ar sevi daudz smalkākos veidos. Es centīgi viņu meklēju, it kā viņš līdzinātos miljons dolāriem, kas paslēpti manā dzīvojamā istabā. Es skatījos TV sludinātājus, gāju uz baznīcu un apmeklēju AA un ANĒ sanāksmes un konferences. Es lasīju AA grāmatu “Kā noticēt” (Come to Believe), kā arī katru vakaru pārlasīju “Lielo Grāmatu”. Es liku sevi Dieva rokās, vēlēdamās darīt visu, kas būtu nepieciešams, lai Viņu labāk iepazītu un atveseļotos no savas slimības.

Izrādījās, ka atbilde uz maniem meklējumiem, ir tīri garīga. No manis tika sagaidīts, lai es iztīru savas pagātnes atkritumus, īstenojot “Divpadsmit Soļus”. Pārējo paveiks Dievs. Šī mājas tīrīšana ir kalpojusi par pamatu manai atlabšanai un jaunatklātajām attiecībām ar Dievu. Savās lūgšanās, dzīves aprakstā un apcerē esmu ieguldījusi daudz laika un pūļu. Tieši ar apceres palīdzību es esmu personīgi iepazinusi Dievu un sajutusi, ka viņš mani pieņem.

Esmu pārliecināta, ka dažas no pieredzēm, ko sajutu klusībā atrodoties viņa klātbūtnē, var iztulkot kā manas iztēles augļus, bet es to necenšos izpētīt un par tādām lietām vairs neuztraucos. Es zinu, cik svarīga šī apcere ir bijusi manam emocionālajam līdzsvaram un dziedināšanai. Es arī vairs tik daudz neuztraucos par savām sajūtām vai par savu svaru. Kā jau teikts programmā, kad garīgais ļaunums ir pārvarēts, tad emocionālā un fiziskā atveseļošanās nāk dabiski un viegli.

Veseļošanās laikā esmu pieļāvusi daudzas kļūdas un dažkārt esmu izturējusies patiešām slikti. Esmu šķīrusies, precējusies no jauna un atkal šķīrusies. Manī joprojām ir tādi rakstura trūkumi, kā skaudība, savtība un brieduma trūkums. Dažkārt mani ir tikpat viegli aizvainot kā piecgadīgu bērnu. Dažreiz es esmu īgna un plānoju kādam atriebties. Tomēr es esmu atklājusi, ka tik ilgi, kamēr turpinu mēģināt, lūgt un izmantot ANĒ piedāvātās iespējas, Dievs palīdz man būt atturīgai un netiesā mani pārāk bargi.

Kā cilvēkam, kuram patīk citus tiesāt, būtu labi, ja iecietība būtu tā, ko es spētu labāk parādīt citiem. Mūsu ANĒ sanāksmju noslēgumā es lūdzu Dievam piedot manus pārkāpumus un trūkumus, kā arī es piedodu tiem, kas ir ko nodarījuši man. Es spēju sevī ilgi paturēt sarūgtinājumu, bet esmu sapratusi, ka aizvainojums mani atkal noved pie kārtējās negausīgās ēšanas.

Lai atveseļotos, man vēl ir ejams tāls ceļš, bet tagad mana dzīve ir nesalīdzināmi labāka nekā pirms tam. Es rūpējos par citiem, es kalpoju un esmu piederīga ANĒ sadraudzībai un pasaulei. Katras dienas lielāko daļu es esmu laimīga. Es spēju labi sadzīvot ar savu ģimeni un es dzīvoju aktīvu un auglīgu dzīvi. Vislabāk gan man patīk tas, ka esmu atbrīvojusies no apsēstības ar ēdienu un man vairs nav jācīnās ar lieko svaru. Tagad es bieži smejoties saku, ka lai arī kas notiktu, diena ir skaista, jo es atturos no pārēšanās un neesmu vairs precējusies ar savu pirmo vīru. Bet patiesībā par savu atveseļošanos esmu pateicīga vienīgi Dievam, kuru esmu iepazinusi personīgi. Es spēju novērtēt, cik ļoti ir mainījušās manas attiecības ar Dievu no tās dienas, kad par savu Augstāko Spēku izraudzījos griestus.

Es vēlētos arī teikt kādu vārdu par aizbildņiem šajā programmā. Daži cilvēki domā, ka manam aizbildnim ir jābūt tikušam “daudz tālāk” par mani, taču mana aizbildne ieradās Anonīmajos Nesamērīgajos Ēdājos vienā laikā ar mani. Es esmu viņu iemīlējusi kā nevienu citu. Viņa zina par mani visu, un tajā, kā mēs spējam viena otru pieņemt, atspoguļojas Dieva mīlestība pie cilvēkiem. Mēs abas spējam novērtēt negausīgās ēšanas slimību un bezspēcību, kas to pavada. Viņa mani pamudina un iedvesmo vēlēties dzīvot, mīlēt un labāk iepazīt Dievu, jo arī viņā ir redzama labestība un mīlestība. Katru dienu es pateicos Dievam par šo sievieti. Ieguvumi, ko saņemam, dzīvojot garīgu dzīvi, ir neizmērojami, un es esmu tik pateicīga, ka pati varu būt par vienu no Dievam dārgajiem brīnumiem.