No brošūras Ēšanas plāns.
 Instruments dzīvošanai – tikai šodien, dienu pa dienai

Lūk, atbildes uz jautājumiem, kuri jums varētu rasties par ēšanas plānu.

Esmu bezspēcīgs/-a ēdiena priekšā. Kur es gūšu spēku, lai sekotu šim plānam?

Kā ēšanas plāns man var palīdzēt strādāt ar Soļiem?

Kāda ir atšķirība starp ēšanas plānu un atturību?

Vai šī nav vienkārši kārtējā diēta?

Kāpēc ir tik grūti samazināt pārmērīgo ēdiena daudzumu?

Šķiet, ka viss, ko es daru ir domāju par ēdienu. Kā ēšanas plāns var to mainīt?

Sekošana ikdienas ēšanas plānam šķiet pārāk grūta. Ja nu man trūkst disciplīnas?

Kā lai es pieturos pie ēšanas plāna, kad tieksme ēst mani padara traku?

Kas ir lielākās briesmas, no kurām uzmanīties, cenšoties sekot savam ēšanas plānam?

Kāda ir saikne starp ēdienu un emocijām?

Kas notiek, ja es novirzos no sava plāna? 

Kā ar manu ģimeni? Kā es to varu viņiem nodarīt?

Vai man būs jāseko ēšanas plānam visu atlikušo dzīvi?

Kas notiks, ja sekošu ēšanas plānam pēc labākās sirdsapziņas?

Esmu bezspēcīgs/-a ēdiena priekšā. Kur es gūšu spēku, lai sekotu šim plānam? 

Mūsu Augstākais Spēks mums dod spēku, ja vien mēs veicam centīgi strādājam. Strādājot ar Divpadsmit Soļiem, nododot savu ikdienas ēšanas plānu savam Augstākajam Spēkam un sponsoram, ejot uz sapulcēm, zvanot, studējot literatūru un izmantojot pārējos atveseļošanās instrumentus, mēs gūstam spēku paveikt to, kas nebija iespējams, kad iepriekš to darījām vieni paši.

Kā ēšanas plāns man var palīdzēt strādāt ar Soļiem?

Nepārtrauktā pārēšanās un nebeidzamie mēģinājumi noslēpt mūsu neveselīgo uzvedību no mums paņem milzīgu mentālās enerģijas daudzumu. Pārēšanās aizmiglo mūsu domāšanu. Vairums nesen atturību guvušo runā par skaidrību un paaugstināto produktivitāti, kas rodas pāris atturības nedēļās. Iekšējo pārmaiņu procesam Divpadsmit Soļu programmā nepieciešama skaidrība un uzdrošināšanās būt līdz sāpēm godīgiem pret sevi. Ēšanas plāns, kas ved uz atturību, ēdienu noliek pareizajā vietā, un mēs varam veltīt sava skaidrā prāta enerģiju darbam ar mūsu Augstāko Spēku, lai mainītu mūsos tās lietas, kuras nepieciešams mainīt.

Kāda ir atšķirība starp ēšanas plānu un atturību?

Atturība no kompulsīvas pārēšanās ir mūsu mērķis darbā ar programmu. Fiziskajā līmenī šī mērķa vienkāršākā definīcija ir atturība no kompulsīvas ēšanas, un ēšanas plāns mums palīdz to sasniegt. Emocionālajā un garīgajā līmenī atturība ir prāta stāvoklis, kuru raksturo brīvība no apsēstības ar ēdienu.Tas ir rezultāts darbam ar Soļiem un padošanās Augstākajam Spēkam. 

Vai šī nav vienkārši kārtējā diēta?

ANĒ nav diētu klubs. Mēs savu apsēstību ar ēdienu uzskatām par fizisku, emocionālu un garīgu saslimšanu. Ēšanas plāns ir sākums jauniem, veselīgākiem ēšanas paradumiem. Tas ir dzīvesveids nevis pagaidu risinājums. Pretēji diētai, ēšanas plāns nenozīmē atņemšanu, liegšanu. Izvēle sekot veselīgam ēšanas plānam ir pozitīva izvēle.

Kāpēc ir tik grūti samazināt pārmērīgo ēdiena daudzumu?

Nav šaubu, ka ēdiens bieži notrulina nepatīkamas emocijas. Kad atturamies no nesamērīgas ēšanas, mēs sākam piedzīvot sajūtas, kuras ēdiens mums agrāk neļāva sajust. Atveseļošanās ir process, kurā mēs mācāmies, kā piedzīvot šīs sajūtas, nemeklējot patvērumu ēšanā. To mēs mācāmies mūsu emocionālajā un garīgajā izaugsmē programmā. Nesamērīgs ēdiena daudzums mūs kavē just un rīkoties, un mums ēdiens jāliek pie malas, pirms gūstam visus šīs programmas labumus.

Šķiet, ka viss, ko es daru ir domāju par ēdienu. Kā ēšanas plāns var to mainīt?

Ēšanas plāns mums ļauj samazināt to dienas laika daudzumu, kurās mums jādomā par ēdienu. Mēs plānojam vienreiz dienā, pierakstām plānu, nododam to mūsu Augstākajam Spēkam un sponsoram un pēc tam nedomājam par ēdienu, līdz pienāk laiks ieturēt maltīti. Plāna nodošana Augstākajam Spēkam un sponsoram, ļauj mums acumirklī atbrīvot prātu no domām par ēdienu un veicina mūsu uzmanību pārējai programmas daļai un mūsu dzīvēm. Pēc kāda laika ēšanas plāns kļūs par jaunu, pozitīvu paradumu.

Sekošana ikdienas ēšanas plānam šķiet pārāk grūta. Ja nu man trūkst disciplīnas?

Mūsu gatavība kaut ko tiešām darīt, lai pārtrauktu mūsu kompulsīvo ēšanu, ir rezultāts divām lietām. Pirmā ir sāpes. Sāpes kļuva tik lielas, ka mēs beidzot bijām gatavi rīkoties. Otrā – mēs mainījām savas domas par pašpietiekamību. Vairums no mums cieta no ilūzijas, ka pašpietiekamība ir viens no dzīves mērķiem un nebūt pašpietiekamam ir trūkums. Sākt ANĒ programmu nozīmē atbrīvoties no šīs ilūzijas un apzināties, ka mēs esam bezspēcīgi.

Lai kā atveseļošanās instrumentu izmantotu ēšanas plānu, mums jābūt gataviem pieņemt to, ka slimība ir stiprāka par mūsu gribasspēku. Mums jābūt gataviem mēģināt rīkoties savādāk, nekā esam raduši, un tajā iekļauta ēdienreižu plānošana un to veltīšana kādam, tieksmi izraisošo ēdienu nelietošana un mācīšanās atšķirt emocionālo izsalkumu no fiziskā izsalkuma. Ja mēs kļūdāmies, mums jābūt gataviem sākt atkal. Un vissvarīgākais - mums jābūt gataviem tiekšanos uz atturību no kompulsīvas un nesamērīgas ēšanas nostādīt pirmajā vietā, pāri visam citam.

Kā lai es pieturos pie ēšanas plāna, kad tieksme ēst mani padara traku?

Domāt par ēdienu nav tas pats, kas pārēsties. Mums nav jārīkojas, vadoties pēc savām sajūtām. Sliktākais, ko varam darīt, ir censties sevi atrunāt no pārēšanās. Mūsu bezpalīdzīgais gribasspēks gandrīz vienmēr zaudēs. Remdēt tieksmi parasti palīdz kāda īslaicīga darbība – jebkas, kas nav ēšana. Lūk, dažas no lietām, kuras varam darīt: lūgt Augstāko Spēku noņemt tieksmi; piezvanīt grupas biedram un pastāstīt, kas notiek; aiziet uz sapulci; rakstīt par savām sajūtām; palasīt AA vai ANĒ literatūru, lai palīdzētu mums koncentrēties uz atveseļošanos; un atgādināt sev, ka mēs varam atturēties, lai vai kas.

Kas ir lielākās briesmas, no kurām uzmanīties, cenšoties sekot savam ēšanas plānam?

Visvairāk mūsu domāšana. Mūsu neracionālā domāšana var likt mums ieraudzīt ēšanas plānu kā brīvības ierobežojumu, kamēr patiesībā tas ved uz brīvību. Šī ilūzija var mūs atstāt ēdiena verdzībā mūžīgi. Tāpat mēs atceramies veltīt savu uzmanību ne tikai ēšanas plānam vien. ANĒ atveseļošanās programmai ir trīs daļas: fiziskā, emocionālā un garīgā. Uzmanības veltīšana tikai fiziskajai atveseļošanās daļai parasti neved pie atturības. Ja ceram sasniegt un saglabāt ilglaicīgu atturību, mums jāstrādā ar visām trim programmas daļām.

Kāda ir saikne starp ēdienu un emocijām?

Kompulsīva nesamērīga ēdāja rīcība ar ēdienu ir piesaistīta emocijām. Mēs nekad neesam apmierināti, lai cik daudz apēstu, jo mēs ēdam emocionālu nevis fizisku iemeslu dēļ. Mēs ēdam, lai svinētu, lai būtu priecīgi, vieni, justu baudu, mierinājumu, lai aizbēgtu. Mēs aprijam ēdienu, lai sevi padarītu nejūtīgu. Mēs ēdam, kad esam dusmīgi, nikni, skaudīgi, greizsirdīgi, kad mums ir bail, kad esam lepni, kad jūtamies vainīgi un skumji. Kad problēma pasliktinās, un tā notiek vienmēr, jo šī ir progresējoša slimība, kompulsīvas ēšanas pašiznīcinošā ietekme sāk kļūt ievērojami lielāka par īslaicīgo baudu vai mierinājumu, ko ēdiens reiz sniedza. Galu galā, daži no mums to dara tik ilgi, ka kļūst atkarīgi no nepārtrauktas ēšanas bez jebkāda redzama iemesla, pat tad, kad bauda ir kļuvusi par sāpēm.

Kas notiek, ja es novirzos no sava plāna? 

Norāviens nav neizbēgams. Tomēr tev jācenšas būt piesardzīgam, lai izvairītos no tā. Ja tu pieļauj kļūdu un novirzies no ēšanas plāna, tas nepadara tevi par kļūdu. Mēs savas kļūdas atzīstam, mācāmies to, ko kļūdas mums māca, un ejam uz priekšu. Mēs neiegūstam it neko no kauna, vainas apziņas un sevis ienīšanas. Paslīdēšana vēlreiz apstiprina to, ka mums ir slimība, kuru mēs paši nespējam kontrolēt. Mēs neesam neveiksminieki, ja esam piedzīvojuši neveiksmi. Īsta neveiksme ir nevēlēšanās sākt no jauna.

Kā ar manu ģimeni? Kā es to varu viņiem nodarīt?

Mēs esam sapratuši, ka, ja mēs par sevi nerūpējamies, mēs krāpjam citus, kā vien mākam. Labākais, ko varam darīt to labā, kurus mīlam, ir atveseļoties no savas slimības, lai ko tas prasītu. Tie, kuri mūs mīl, vēlas, lai mēs būtu veseli un laimīgi.

Vai man būs jāseko ēšanas plānam visu atlikušo dzīvi?

Tev jābūt godīgam un gatavam pārmaiņām darbā ar savu ēšanas plānu. Pārmaiņas ēšanas plānā nav pārtraukums atturībai, kamēr vien tu neēd nesamērīgi. Ēšanas plāns laika gaitā var mainīties – tu iegūsti vairāk pieredzes un tavs ķermenis mainās. Tev var šķist, ka kāds konkrēts ēdiens nav tieksmi izraisošs, bet vēlāk saproti, ka ir. Vai arī tu saproti, ka tev jāzaudē svars, bet ar pašreizējo ēšanas plānu tas neizdodas. Ja esi programmā jau kādu laiciņu, tu, visticamāk, jau esi sapratis, ka lai uzturētu nemainīgu svaru, tev būs nepieciešams vai nu mazāk ēdiena, vai arī vairāk fizisku aktivitāšu. Var mainīties ēdieni, kuri tevī izraisa tieksmi nekontrolēti ēst. Kādu laiku tev varbūt nav grūtību atturēties no kāda konkrēta ēdiena, bet tad pēkšņi tu piecelies no rīta un esi apsēsts ar domām par šo ēdienu. Kad tev šķiet, ka vajadzīgas pārmaiņas, ir prātīgi konsultēties ar profesionāli un pastāstīt sponsoram par izmaiņām tavā ēšanas plānā.

Kas notiks, ja sekošu ēšanas plānam pēc labākās sirdsapziņas?

Mēs sākam justies apmierināti ar sevi un pateicīgi mūsu Augstākajam Spēkam. Kad redzam rezultātus darbam visos trīs programmas aspektos, aug sajūtas par sevis paša vērtību. Mēs sākam saprast, ka mūsu pašvērtējums nāk nevis no citiem, bet no iekšienes. Haosu un miglu nomaina jauna skaidrība. Mūsu sasniegumi apliecina to, ka ejam pareizajā virzienā, un motivē mūs turpināt ceļojumu caur Divpadsmit Soļiem. Šis ceļš galu galā aizvedīs mūs prom no apsēstības ar ēdienu. Un, kļūstot atturīgiem, mēs nokļūstam stāvoklī, kurā varam palīdzēt citiem, kuri ir tādi, kādi reiz bijām mēs.

Tu to vari

Fundamentālā patiesība ir tā, ka tev ir izvēle būt gatavam kaut ko iesākt ar savu ēšanas problēmu – neatkarīgi no taviem apstākļiem, neatkarīgi no tā, ko tu esi vai neesi darījis pagātnē, neatkarīgi no tā, par cik vāju tu sevi uzskati attiecībā uz ēdienu. Tev vairs nav jābūt savas kompulsīvās ēšanas ieslodzītam. Tu vari tieši šobrīd sākt personisku atveseļošanās un pārmaiņu ceļojumu. Mēs varam palīdzēt. Mēs to esam darījuši. Mēs esam tu. Esi laipni lūgts.