1.  solis

 

Mēs atzinām, ka esam bezspēcīgi ēdiena priekšā un nespējam valdīt pār savu dzīvi.

 

ANĒ – Anonīmo Nesamērīgo Ēdāju grupā mēs sākam savu atveseļošanās programmu, atzīstot, ka esam bezspēcīgi ēdiena priekšā. Dažiem no mums ir grūti to atzīt, jo mums ir tik liela pieredze, mēģinot kontrolēt savu ēšanu. Kādreiz, vai arī periodiski, lielākā daļa no mums bija spējīgi to darīt. Varbūt mēs tieši šobrīd esam zaudējuši kontroli pār ēšanu, bet neatlaidīgi domājam, ka kādu dienu tuvā nākotnē mums atkal izdosies atrast to rakstura stingrību, kāda nepieciešama, lai savaldītu savu pārmērīgo ēšanu, un šoreiz gan mēs to kontrolēsim. Tomēr mums visiem aizvien retākas bija tās dienas, kad spējām kontrolēt savu ēšanu, līdz savos meklējumos pēc jauna risinājuma, nonācām pie ANĒ.

Anonīmajos Nesamērīgajos Ēdājos mēs mācamies, ka ne jau gribasspēka trūkums novedis mūs pie spaidu pārēšanās. Patiesībā tiem, kuri nesaprātīgi ēd, bieži ir ārkārtīgi liels gribasspēks. Bet spaidu ēšana ir slimība, kuru nevar kontrolēt ar gribasspēku. Neviens no mums nav nolēmis iegūt šo kaiti, tāpat kā mēs neesam nolēmuši iegūt kādu citu slimību. Tagad mēs varam beigt pārmest sev un citiem par savu spaidu ēšanu.

Šī slimība pēc savas dabas ir trejāda – fiziska, emocionāla un garīga. Spaidu ēšana nesakņojas vienīgi bērnībā iemācītos sliktos ēšanas paradumos, ne arī piemērošanās problēmās vai vienīgi mīlestībā uz ēdienu, kaut arī visi trīs šie apstākļi var veidot slimības attīstības faktorus. Varbūt tā, ka daudzi no mums ir piedzimuši ar fizisku vai emocionālu noslieci uz spaidu ēšanu. Vienalga kāds tam iemesls, bet šodien mēs attiecībā uz ēšanu neizturamies kā normāli cilvēki.

Arī tie cilvēki, kas parasti ēd normāli, var rast prieku, bēgot no dzīves problēmām pārmērīgā ēšanā. Tomēr ēdienatkarīgie bieži reaģē nenormāli – ēdot par daudz (vai maz). Mēs nevaram apstāties. Normāls ēdājs paēd, jūt sātu un zaudē interesi par ēdienu. Mēs ēdienatkarīgie prasām vēl. Daļa no mums pat savādi reaģē uz dažām barības vielām. Kamēr citi cilvēki mierīgi var apēst kādu atsevišķu šādu barības vielu porciju, mēs jūtamies spiesti pēc tās pirmās apēst vēl vienu porciju... un tad vēl vienu... un vēl vienu. Ne visi ēdienatkarīgie spēj identificēt tās īpašās barības vielas, kuras rada šīs problēmas, bet daudzi no mums to spēj. Kopējs mums visiem ir tas, ka mūsu ķermeņi un smadzenes, acīm redzot, sūta mums tādus signālus pēc ēdiena, kas pilnīgi atšķiras no signāliem, kādus saņem normālais ēdājs. Ilga pieredze mums ir rādījusi, ka, lai arī cik ilgi mēs atturamies no nesaprātīgas ēšanas un, lai arī cik lielu pieredzi mēs gūstam risinot dzīves problēmas, mūsos vienmēr būs šīs nenormālās tendences. Tie no mums, kuri pat pēc atveseļošanās gadiem atgriezušies savā spaidu ēšanā, ir konstatējuši, ka tad beigt nesaprātīgi ēst ir grūtāk, kā jebkad.

Ir skaidrs, ka, ja mēs gribam tapt atbrīvoti no nesaprātīgās ēšanas verdzības, mums ir jāatturas no visa ēdiena un visiem ēšanas paradumiem, kuri mums rada šīs problēmas. Ja mēs pilnīgi atturamies no nesaprātīgas ēšanas, mēs neizraisām to reakciju, kura spiež mums prasīt vēl. Bet arī ar to, vienīgi ar gribasspēku, tikt galā mums izrādījās neiespējami. Pirms atradām Anonīmos Nesamērīgos Ēdājus, pēc katra tievēšanas vai kontroles perioda sekoja nekontrolētas ēšanas periods. Tas notika tāpēc, ka mūsu slimība nav tikai fiziskas dabas, tā ir arī emocionāla un garīga. Mēs bijām kā apsēsti, un pat lielāka paškontrole un svara zaudēšana nevarēja mūs izārstēt. Šīs apsēstības dēļ vienmēr atnāca tā diena, kad pārmērības mums likās tik pievilcīgas, ka nespējām pretoties un mūsu ciešā apņēmība tika aizmirsta. Agri vai vēlu mēs atkal sākām pārmērīgi ēst un pamazām (vai strauji) mūsu ēšana atkal pasliktinājās, kamēr beidzot zaudējām kontroli.

Šī mentālā apsēstība bija tāda, ar kuru mēs tikai ar savu cilvēcisko gribu vien un bez palīdzības nespējām tikt galā. Ir jāatrod kāds cits, par mums pašiem varenāks spēks, kas atbrīvotu mūs no šīs mentālās apsēstības, lai mēs varētu pārtraukt spaidu ēšanu un pie tā arī palikt.

Lielākā daļa no mums ir mēģinājuši paši sev noliegt, ka mums ir šī slimība. ANĒ mūs aicina pamatīgi izpētīt savu nesaprātīgo ēšanu, lieko svaru un visas tās mūs pašus postošās lietas, kuras esam darījuši, lai izvairītos no aptaukošanās – svara nodzīšanu, badošanos, pārmērīgus treniņus vai caurejas zāļu lietošanu. Kad esam godīgi izpētījuši savu vēsturi, mēs nevaram vairāk noliegt, ka mūsu ēšana un mūsu attieksme pret ēdienu nav normālas – mums ir šī slimība.

Arī pirmā soļa otrā daļa – atzīt, ka ”nespējam valdīt pār savām dzīvēm”, – daudziem no mums bija grūti izpildāma. Mēs uzskatījām, ka esam diezgan labi tikuši galā ar šo dzīvi, neskatoties uz mūsu problēmām ar ēdienu un svaru. Daudziem no mums bija atbildīgi darbi un mēs pieklājīgi uzturējām savas mājas. Mums bija draugi, kuriem patikām un daudzi no mums dzīvoja diezgan labu laulības dzīvi. Apzināšanās, ka tas mums nesniedz laimi, noteikti bija saistīta ar to, ka mēs bijām pārāk resni (vai jutāmies tādi). Ja vien mēs spētu sasniegt to īsto svaru, tad arī dzīve būtu lieliska. Pavisam noteikti tas būtu pārspīlējums apgalvot, ka neesam spējīgi tikt galā ar savu dzīvi. Mums varētu gan būt vajadzīga mazliet palīdzība saistībā ar mūsu nesaprātīgo ēšanu, bet ar pārējo dzīves daļu tiekam galā tīri labi.

Un atkal godīga savas dzīves pārdomāšana palīdzēja mums spert Pirmo Soli. Vai mēs patiešām pūlējāmies strādāt pēc iespējas labāk, vai tikai kaut kā izpildījām darbu? Vai mūsu mājas bija mājīgas un jaukas, vai arī bijām dzīvojuši depresijas un dusmu atmosfērā? Vai mūsu mūžīgie pārdzīvojumi par savām ēšanas problēmām bija ietekmējušas mūsu attiecības ar draugiem un mūsu laulību? Vai mums bija īsts kontakts ar savām jūtām, vai arī mēs bijām aprakuši savas dusmas un bailes neīstā jautrībā?

Reizēm mēs saskatījām savas dzīves problēmas, bet jutām, ka varētu tikt galā ar dzīvi, ja vien mēs varētu izbeigt uzmācīgo ēšanu. Taču katru reizi, kad sākām atturību vai diētu, mēs piedzīvojām, ka dzīve bez ēdiena pārbagātības likās neciešama. Pat ideālā svara sasniegšana neizārstēja mūs no mūsu skumjām...

Daudziem no mums likās, ka mūsu dzīves kļūtu “parocīgākas” vai “ērtākas”, ja vien citi mūsu tuvumā darītu tā, kā mēs gribam.

Mēs domājām, ka viss būtu labi, ja mūsu priekšnieki mūs novērtētu pēc nopelniem, ja vien mūsu laulātie draugi varētu mums izrādīt tādu pieķeršanos, kāda mums nepieciešama, ja vien bērni labāk uzvestos, ja vien mūsu vecāki varētu likt mūs mierā. Mēs netikām galā ar savu dzīvi, kad nevarējām iedarbināt motoru, kad dators uzkārās, kad bankas konts nesaskanēja. Mēs cietām no citu cilvēku nenokārtotām dzīvēm vai no neveiksmes.

Kādas iespējas mums bija?

Mēs ēdām, lai mazinātu savas bailes, nemieru, dusmas un vilšanos.

Mēs ēdām, lai bēgtu no savu problēmu spiediena vai no ikdienas garlaicības, skumjām.

Mēs atlikām lietas uz vēlāku laiku, mēs paslēpāmies un... ēdām.

Pirms mēs nonācām ANĒ, kur sākām godīgi pārrunāt savu pieredzi ar citiem ēdienatkarīgiem, mēs nesapratām, cik lielā mērā mēs bijām kaitējuši sev un citiem mēģinot kontrolēt katru savas dzīves detaļu. Tikai tad, kad bijām sākuši atveseļoties, mēs saskatījām bērnišķīgo aizņemtību ar sevi savā patvaļīgajā rīcībā. Mēģinot kontrolēt citus ar manipulāciju un ar tiešiem spaidiem, mēs bijām aizvainojuši savus mīļos. Kad mēģinājām kontrolēt paši sevi, tas beidzās ar to, ka zaudējām pašpaļāvību. Arī tad, kad mums tas izdevās, tas bija nepietiekami, lai padarītu mūs laimīgus.

Mēs paslēpāmies no sāpēm ēdot, tā arī neko neiemācoties no savām kļūdām – mēs nekad nekļuvām pieauguši.

Daudzi no mums pretojās Pirmajam Solim, jo tas likās kā negatīvs domāšanas veids. Mēs spriedām tā, ka, ja mēs iestāstām sev, ka esam bezspēcīgi ēdiena priekšā, tad mēs programmējam sevi turpināt uzmācīgo ēšanu!

Vēlāk mēs atklājām, ka atzīt savu bezspēcību ēdiena priekšā nemaz nav negatīvi. Tieši otrādi, tas atvēra durvis uz fantastisku, jaunu spēku. Pirmo reizi mūžā mēs atpazinām, atzinām un pieņēmām patiesību par sevi. Mēs esam ēdienatkarīgie. Mums ir neārstējama slimība. Diabētiķi, kuriem nepieciešams insulīns, var palikt akli un varbūt, mirt, ja viņi neatzīst patiesību par savu slimību diabētu, nepieņem to un nelieto izrakstītās zāles. Tā tas ir arī ar ēdienatkarīgajiem.

Kamēr mēs atsakāmies atzīt, ka mums ir šī veselību apdraudošā un galu galā nāvējošā slimība, mēs neesam motivēti iziet to ikdienas kūri, kas ved pie atveseļošanās. Vienīgi godīga atzīšanās sev pašiem par savu patieso stāvokli var mūs glābt no mūsu postošās ēšanas.

Tie paši principi attiecas uz mūsu dzīvi, ar ko netiekam galā. Kamēr mēs domājam, ka zinām, kas priekš mums ir vislabākais, mēs turamies pieķērušies pie sava vecā domāšanas un rīcības veida. Taču tieši šis vecais domāšanas un rīcības veids bija mūs novedis tajās neveselīgajās un nelaimīgajās situācijās, kādās atradāmies, kad atnācām uz ANĒ.

Pirmajā Solī mēs atzīstam šo patiesību par sevi: mūsu tagadējās metodes virzīt un kārtot lietas nav bijušas veiksmīgas un mums nepieciešams atrast jaunu veidu kā tuvoties dzīvei. Atzīstot šo patiesību, mēs esam brīvi mainīties un mācīties ko jaunu.

Kad nu esam kļuvuši vērīgi, mēs varam atteikties no veciem domāšanas un izturēšanās veidiem, kuri mūs pievīluši pagātnē.

Mēs sākam ar to, ka atsakāmies no mēģinājumiem kontrolēt savu ēšanu un svaru. Godīga savas pieredzes novērtēšana ir mūs pārliecinājusi par to, ka nevaram tikt galā ar dzīvi vienīgi paši ar savu gribu. Vispirms mēs to saprotam intelektuāli, un beigās mēs tam ticēsim savās sirdīs. Kad tas notiek, mēs esam spēruši pirmo soli un esam gatavi iet tālāk savā atveseļošanās programmā.   

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .