3. Solis

Nolēmām uzticēt savu gribu un savu dzīvi Dievam, kādu mēs katrs šo Dievu sapratām.

 

Tiek teikts, ka ANĒ trīs pirmie soļi vienkārši izsaka, ka “Es nevaru...Dievs var...Man, šķiet man jāļauj Dievam...”. Pirmajā Solī mēs pārliecinājāmies, ka ar gribu nepietiek, lai tiktu galā ar gan ar mūsu nevaldāmo ēšanu, gan ar citām dzīves problēmām. Otrajā Solī tika pamodināta ticība tam, ka ir kāds spēks stiprāks par mūsu pašu, kas var atbrīvot mūs no mūsu apmātības ar ēdienu un atdot mums mūsu saprātu jeb mentālo veselību visās dzīves jomās.

Trešo Soli ir iespējams spert tikai, ja ir sperti pirmie divi. Tomēr tad, kad esam pilnīgi atzinuši savu liktenīgo bezspēcību un sākuši ticēt, ka ir kāds risinājums, Trešais Solis kļūst vienkāršs. Ja mēs gribam dzīvot atbrīvoti no šīs nāvējošās slimības, kāda ir uzmācīgā ēšana, mums bez ierunām jāpieņem palīdzība no kāda spēka ārpus mums pašiem. Mēs sakām šim spēkam “jā” un nolemjam, ka no šī brīža mēs sekosim garīgām vadlīnijām visos mūsu lēmumos.

Ievērojiet, ka mēs teicām, ka šis solis ir vienkāršs, bet mēs nesakām, ka tas ir viegls. Tas nav viegls, jo tas mums visiem nozīmē, ka nu mums savā dzīvē ir jāpielieto jauns un neierasts domāšanas un rīcības veids. No šī brīža mums jāatsakās no saviem aizspriedumainiem, atlaižot, iepriekš pieņemtos uzskatus par to, kas nāk mums par labu. Nostādīti izvēles situācijā, mēs mērķtiecīgi meklējam vadību (atbalstu) no mūsu Augstākā Spēka un, kad šī vadība parādās, mēs pēc tās darbojamies.

Mūsu jaunais dzīvesveids sākās ar gatavību pieņemt pilnīgi jaunu domāšanas veidu jautājumā par svara kontroli, par to kā uztveram savu ķermeni un par mūsu ēšanu. Tieši mūsu Divpadsmit Soļu programmā ir vislielākā atšķirība starp ANĒ un tām diētas un svara samazināšanas programmām, kādas esam agrāk izmēģinājuši. Šīs tievēšanas programmas deva priekšrakstus par to, kā ievērot diētu, bet atbildība par to ievērošanu bija uzlikta mums. ANĒ netiek noteiktas nekādas diētas. Svara samazināšana nav vienīgais mērķis, jo mēs saprotam, ka arī perfekts ķermenis (ja tāds kādreiz eksistējis), nesniegtu mums apmierinājumu. Mūsu galvenais nolūks ir spēt atturēties no uzmācīgas ēšanas un mēs zinām, ka, lai ar to tiktu galā, mums vajadzīga palīdzība.

Kopš pievienojāmies ANĒ, lielākā daļa no mums ir brīžiem piedzīvojusi pilnīgu brīvību no apsēstības ar ēdienu un vajadzības negausīgi ēst. Daudziem brīvība iestājās, kad spērām Trešo Soli un nodevām visu problēmu mūsu Augstākam Spēkam. Līdz ar to mēs vairs nedomājām tik daudz par ēdienu un ēšanu. Ēdienreizēs mēs ēdām mēreni un, jūtot sātu, beidzām ēst. Bija tā, it kā kāds brīnums mums būtu iedevis veselīgu attieksmi pret ēdienu un ēšanu.

Lielākai daļai no mums atvieglojums bija tikai pārejošs. Maz pamazām ēdiens atkal ieņēma savu dominējošo vietu mūsu domās. Beidzot atnāca tā diena, kad gribējām ēdienu, kas mums nebija vajadzīgs un mums kļuva grūtāk atturēties no nevaldāmas ēšanas. Vai tas nozīmēja, ka mēs, neskatoties uz visu, tomēr nebijām spēruši Trešo Soli? Reizēm tas tā bija, bet lielākai daļai no mums tas nozīmēja, ka medus mēnesis ar ANĒ bija beidzies. Tagad bija nepieciešams kāds veids, kas var noturēt mūs atturīgus jeb abstinentus ilgstoši, dzīvot veselīgi gan grūtos, gan jaukos brīžos.

Bieži mēs paši sev radījām problēmas, jo mēs nesapratām, ka ir zināmi ēšanas paradumi, ar kuriem varam tikt galā, kamēr citi mums sagādā problēmas. Daudzi no ANĒ dalībniekiem spēj atpazīt ēšanas paradumus un ēdienus, kuri noved pie uzmācīgas ēšanas. Šādu faktu par sevi ieraudzīšana, vieš cerības, jo tad mēs varam mazināt cīņu ar mūsu slimību, izslēdzot šos ēšanas paradumus un ēdienus no savas dzīves. ANĒ tomēr neeksistē nekādi ēdienu saraksti, nekādi daudzuma mēri vai “tu drīksti” un “tu nedrīksti”, kuri definē atturību. Mēs esam indivīdi, un mums ir dažāda vajadzība pēc barības, tas, kas vienam var būt veselīgs citam var būt nāvējošs. Cilvēki ierodoties ANĒ reizēm apmulst tā dēļ, ka nav diētu priekšrakstu. “ Ja ANĒ mums nedod nekādus priekšrakstus, kam sekot,” viņi saka,” kā tad mēs iegūsim nepieciešamo vadību, lai izvairītos no nesaprātīgas ēšanas?” Lēmums, ko pieņēmām Trešajā Solī sniedz atbildi uz šo svarīgo jautājumu. Mēs esam atraduši, ka, ja mēs attiecībā uz ēdienu atsakāmies no savas pašu gribas un nododam savu dzīvi pilnīgi mūsu Augstākam Spēkam, tad mēs saņemsim visu to vadību, kāda mums ir nepieciešama.

 Dažiem no mums ir, piemēram, pēc daudzu gadu cīņas ar šo slimību izdevies patiesi caurskatīt savu pagātni un pašiem sev identificēt, kādi īpaši ēšanas paradumi ir radījuši vislielākās problēmas. Citi no mums sakarā ar savām īpašām fiziskām problēmām vai vajadzībām ir saņēmuši kvalificētu profesionāļu noteiktus priekšrakstus attiecībā uz ēdienu. Daudzi no mums zina diezgan daudz par veselīgu un sabalansētu pārtiku, bet mēs nekad agrāk neesam varējuši šīs zināšanas ieviest praksē. Mūsu uzmācīgās domas par ēdienu to nepieļāva. Vadoties pēc saprāta, mēs izvairāmies no tādām lietām, kuras rada problēmas un tajā vietā ievērojam veselīgus ieteikumus par barību.

Reizēm, kad esam jutušies apjukuši no visiem jautājumiem par atturību, daudzi no mums ir atraduši palīdzību, izrunājot savas īpašās problēmas ar savu sponsoru. Galīgā atbildība par to ko ēdam vai neēdam ir, protams, mūsu pašu, bet pieredze rāda, ka sponsors var palīdzēt mums, kad mēs meklējam savu ceļu.

Visu šo pieredzi, zināšanas un palīdzību pastiprina zināšanas, kuras smeļamies no avota mūsos pašos, un kura spēks pieaug līdz ar mūsu atveseļošanos no ēšanas spaidiem un ar lūgšanas un meditācijas palīdzību padziļina attiecības ar mūsu Augstāko Spēku. Šis iekšējais avots jeb resurss ir mūsu intuīcija. Kad mēs Trešajā Solī nododam savu dzīvi un gribu Dieva aprūpē, mēs nododam tam arī savu intuīciju. Tiek pieņemts, ka intuīcija ir Dieva tiešā līnija uz mūsu domām un sirdīm, bet šos sakarus traucēja mūsu problēmas un mūsu patvaļa vai pašu griba. Strādājot ar soļiem, traucējumi mazināsies, intuīcija sāks atkal darboties normāli un palīdzēs mums saskatīt Dieva gribu gan jautājumā par ēšanu, gan to kā dzīvojam savu dzīvi.

Ir svarīgi skaidri saprast, ka sevis pazīšana un izpratne par nepieciešamo barību ir mazvērtīgas bez tās palīdzības, kuru atrodam ANĒ tādēļ, ka esam bezspēcīgi, kad paši uz savu roku mēģinām pielietot savas zināšanas. Daudzi no mums ir veltījuši vairākus gadus, lai atrastu perfekto ēšanas veidu, un, lai pie tā turētos. Ja mēs gribam palikt atturīgi, mums katru dienu jāļauj kādam spēkam stiprākam par mūsu pašu darboties mūsu dzīvē. Tas mums vienmēr ir iespējams, ja mēs strādājam ar Divpadsmit Soļiem un dzīvojam saskaņā ar mūsu lēmumu, ļaut Dievam vadīt visu ko mēs darām. Kad mēs apzināmies, kādām vadlīnijām attiecībā uz ēšanu mums vajadzētu sekot, mēs lūdzam Dievam gatavību un spēju dzīvot saskaņā ar tām katru dienu. Mēs lūdzam un mēs saņemam vispirms gatavību un tad spēju. Mēs varam nešaubīdamies uz to paļauties.

Turpinot ieturēt savu atturību, mēs saprotam, ka varam paļauties uz to, ka Dievs novērsīs mūsu spēcīgo kāri ēst sev kaitīgā veidā. Ilgus periodus mēs neizjūtam nekādu kāri nekontrolēti ēst un izvēlamies sev veselīgu ēdienu. Šis saprāta brīnums ir ikdienišķa realitāte tūkstošiem veselību atguvušajiem Nesamērīgajiem ēdājiem. Tikai izņēmumu kārtā (atsevišķās reizēs) mēs jūtamies apsēsti ar domām par ēšanu un ēdienu. Mums ir kļuvis iespējams ēst mēreni, sabalansējot uzturlīdzekļus, vienu dienu, dienu pa dienai, mēnesi pa mēnesim, gadu pa gadam.

Vai kādreiz mēs tiksim pilnīgi atbrīvoti no spaidu domām par ēdienu? Jā un nē. ANĒ veterāni piedzīvo šo brīnumaino brīvību gandrīz katru dienu, bet reizēm uzmācīgās domas par apsēstību atgriežas. Kā mēs tiekam galā ar šādiem brīžiem, neiekrītot atkal slimīgā ēšanā? Nekrītam panikā. Tai vietā mēs no jauna papētām savas personīgās vadlīnijas un lūdzam savam Augstākam Spēkam palīdzību un spēju arī turpmāk tām sekot. Pēc tam mēs ēdiena jautājumiem uzgriežam muguru un pievēršam uzmanību ANĒ sastaptajai kopībai un Divpadsmit Soļiem.

Kamēr mēs strādājam ar šiem soļiem un pielietojam programmas mums sniegtos instrumentus – atturību, literatūru, rakstīšanu, sapulču apmeklēšanu, telefona kontaktu uzturēšanu, kontaktu ar savu sponsoru uzturēšanu, anonimitātes ievērošanu un pakalpošanu citiem, mēs saņemam nepieciešamo palīdzību. Mūsu ANĒ draugi ar mīlestību mums atgādina, ka “arī tas pāriet”. Tas pāriet, un uzmācīgās domas atkal mitējās. Dzīve mērenībā turpinās, dienu pa dienai, kamēr vien mēs uzticam savu dzīvi Augstākajam Spēkam un katru dienu atjaunojam Trešā Soļa lēmumu.

Tā kā esam nepieredzējuši šajā dzīvesveidā, daudziem no mums ir radies jautājums: ”Kā es varu nonākt pie lēmuma izšķirties nodot savu dzīvi un gribu Augstāka Spēka rokās? Kā man tas jādara?” Palīdzēt var zināšana, ka, kad mēs reiz būsim pieņēmuši šo lēmumu, mūsu izturēšanās veids visa veida izvēles situācijās būs tāds pats kā izvēloties pārtiku, ēšanas paradumus. Mēs vairs nepakļaujamies mirkļa iedvesmai vai kam tādam, ar ko mums tikai šķiet, ka tiksim galā. Tai vietā mēs patiesi mēģinām izprast Dieva gribu ar mums un rīkoties saskaņā ar to. Mēs beidzam uztraukties, un neizlēmība pazūd, jo mēs zinām, ka, ja vien mēs esam godīgi, mūsu Augstākais Spēks parādīs mums vislabāko iespējamo virzienu dzīvē un dos mums arī gatavību sekot izvēlētam kursam pat tad, kad tas liekas grūti un neērti.

Ja vēlamies uzzināt Dieva gribu ar mums, vēlreiz jāizmanto visa mūsu pieredze un visas zināšanas, veselais saprāts un intuitīvās jūtas un jāmeklē palīdzība pie garīgiem padomdevējiem. Ja vairākkārt ir izrādījies, ka kāds noteikts rīcības veids labi darbojas gan mums pašiem, gan citiem, tad ir pamats domāt, ka tas darbosies arī šajā situācijā un sniegs mums visus labumus, kādus Dievs mums novēlējis. Pieredze, piemēram, ir mums parādījusi, ka, jūtoties satraukti, mēs visticamāk varam saņemt palīdzību un atgūt saprātu ANĒ sapulcē. Tādēļ mēs varam pieņemt, ka tā ir Dieva griba, ka mums jāiet uz sapulcēm arī tad, kad mums to negribas darīt. Vai, ja mēs atrodamies tādā cilvēku grupā, kas aprunā kādu mums nepatīkamu cilvēku, pirmajā brīdī mēs varbūt jūtam kārdinājumu piedalīties arī ar saviem komentāriem. No pieredzes mēs zinām, ka mums nav labi piedalīties klačās un mēs saprotam, ka Dieva griba ir, lai mēs nepiedalītos šajā iznīcinošā sarunā. Mums nav nepieciešami tādu brīnumi kā degoši krūmi vai pārpasaulīgas balsis, lai saprastu Dieva gribu mūsu ikdienas izvēles situācijās. Godīgums, veselais saprāts un patiesa griba iet pa mūsu jauno garīgo ceļu ir pietiekoši, lai rādītu mums virzienu.

Kad mums uzbrūk neizlēmība, mēs atceramies Anonīmo Alkoholiķu Lielā Grāmatā teikto: “Te mēs lūdzam Dievam intuīciju, intuitīvu viedokli vai lēmumu. Mēs atslēdzamies un nomierināmies. Mēs nepiepūlamies. Bieži mūs pārsteidz tas, kā pareizās atbildes atnāk pie mums, kad esam to kādu laiku praktizējuši. Tas ko mēs agrāk uztvērām kā pēkšņas idejas vai šad tad kā iedvesmu, kļūst par pielietojamu domāšanas daļu.”

Pieņemot svarīgus lēmumus, mēs, protams, nedomājam, ka katra doma, kas iešaujas galvā, ir Dieva iedvesta. Kad gatavojamies uzsākt kaut ko neparastu, mēs meklējam atbalstu pie sava sponsora, sava garīgā padomdevēja. Šim cilvēkam nav jāpieņem lēmumi mūsu vietā. Neviens cilvēks to nevar izdarīt. Bet kāds cilvēks ar dzīves pieredzi, kam ir zināma distance no mūsu problēmas, var palīdzēt mums pielietot pareizus, garīgus principus tā, lai varam saprast, ko mūsu Augstākais Spēks mums grib.

Tātad šādi mēs gribam dzīvot savu dzīvi, kad mēs reiz esam pieņēmuši lēmumu, kādu Trešais Solis iesaka. Neviens no mums nevar vienmēr un pilnīgi ievērot šādu dzīvesveidu, bet mēs esam atraduši, ka mūsu veiksmīga atveseļošanās un brīvība no ēdienu apsēstības, ir tieši atkarīga no tā cik patiesi mēs mēģinām šādā veidā dzīvot.

Tas, kas patiešām ir nepieciešams, lai spertu Trešo Soli, ir patiesa gatavība dzīvot saskaņā ar Dieva gribu, dienu pa dienai. Kad esam sasnieguši šo gatavību, mēs neļaujam nekādām šaubām vai varbūtējai, nesakārtotai domāšanai atturēt mūs no rīcības. Mēs koncentrējamies uz to, kur un, kas ir mūsu Dievs un izrunājam skaļi ar saviem vārdiem, ka tagad mēs nododam savu gribu un dzīvi savam Augstākam spēkam, neko nepaturot un neatliekot sānis.

Kad mēs izrunājam šo lūgšanu un domājam, ko sakām, tad esam pagatavojuši atslēgu, tas ir izšķirošs lēmums, kas noved pie atveseļošanās. Mēs esam spēruši Trešo soli. Mēs esam ieguvuši jaunu veidu kā tikt galā ar problēmām un pieņemt lēmumu, vienalga vai runa ir par ēdienu, dzīvi pašu, vai mūsu pašu auļojošām jūtām. Tā vietā, lai rīkotos impulsīvi, mēs nogaidām, kamēr uzzinām Dieva gribu ar mums. Un tad ķeramies nevis pie gribasspēka, bet atslābināmies un atveramies, lai saņemtu palīdzību no mūsu Augstākā Spēka. Viss, kas mums jāsaka, ir ”Dievs, palīdzi man, ļaut Tavai gribai notikt.”

Kad mēs, kas esam neirotiski un slimīgi attiecamies pret ēdienu, nopietni speram Trešo Soli, mēs nevaram neatveseļoties. Kad mēs, dienu pa dienai, dzīvojam saskaņā ar savu lēmumu, mūsu Augstākais Spēks vedīs mūs, sperot visus sekojošos deviņus soļus. Kad svārstāmies, mēs sev atgādinām solījumu pilnībā sekot Dieva gribai un ticam, ka gatavība un spēja to darīt nāks, ja mēs to lūgsim. Kad klūpam, mūsu Augstākais Spēks mūs atkal piecels, kamēr vien mēs patiesi mēģinām uzzināt un sekot Dieva gribai. Mēs varam ar paļāvību sastapties ar katru dzīves situāciju tādēļ, ka vairs neesam vieni. Mums ir viss, kas ir nepieciešams, kad esam gatavi atteikties no savas ietiepības un pazemīgi lūgt palīdzību.

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .