2. Solis

Sākām ticēt, ka tikai par mums augstāks Spēks var atjaunot mums skaidru spriestspēju.

 

Daudzi no mums nesamērīgajiem ēdājiem ar neizpratni raugās uz šo soli. “Atgūt skaidru spriestspēju? To taču man nevajag. Es esmu pilnīgi normāls.” Bet cik normāli mēs patiesībā esam?

Ja mēs pilnīgi godīgi raugāmies uz savu dzīvi mēs saprotam, ka mūsu izturēšanās pret ēšanas veidu ir pilnīgi iracionāla un destruktīva jeb nesaprātīga un sevi iznīcinoša! Pakļauti rīšanas spaidiem, daudzi no mums ir izdarījuši lietas, kādas normāls cilvēks nevarētu pat iedomāties. Nakts melnumā esam braukuši kilometriem tālu, lai apmierinātu kāri pēc ēdiena. Mēs esam ēduši sasalušu, piedegušu, sasmakušu, jā, pat bīstami puvušu ēdienu. Mēs esam ēduši no citu šķīvjiem, no grīdas, arī no zemes. Mēs esam rakājušies atkritumos un ēduši tur atrastu ēdienu.

Bieži esam melojuši par to, ko esam ēduši, melojuši citiem, jo negribējām saskatīt patiesību. Mēs esam zaguši ēdienu no saviem draugiem, no ģimenes, no darba devējiem un pārtikas veikalā. Mēs esam arī zaguši naudu ēdienam. Mēs esam ēduši vēl pēc sāta sasniegšanas, vēl pēc tam, kad mums jau bija slikta dūša no pārēšanās. Mēs esam turpinājuši rīt pilnīgi apzinoties kā mēs izkropļojam un postam savu ķermeni. Mēs esam paslēpušies, lai varētu ēst, sabojājuši savas attiecības un laupījuši sev pilnvērtīgas draudzīgas attiecības. Pateicoties savai spaidu ēšanai, esam sevi pārvērtuši par anekdošu un kroplu joku upuriem, mēs esam izpostījuši savu veselību.

Un tad, šausmās saprotot, ko esam sev nodarījuši ēdiena dēļ, mēs kļuvām kā apsēsti, mēģinot ievērot diētu. Mēs izdevām milzu naudu par tievēšanas programmām, mēs pirkām visāda veida apetīti mazinošas drogas, mēs piedalījāmies diētu klubos un “dzērām minerālūdeni”, mēs ļāvāmies hipnozei un analīzei, mēs pakļāvām sevi radikālai ķirurģiskai operācijai gremošanas sistēmā, mēs ļāvām ausīs iedurt adatas vai žokļus sasaistīt ar stiepli. Visu to mēs darījām brīvprātīgi, cerībā, ka vienu dienu mēs varēsim ēst tā, ka “vilks būs paēdis un kaza vēl dzīva” jeb ēst tā, ka, apēdot kūku, tā paliktu neskarta...

Daži no mums gāja no viena ārsta pie nākošā, meklējot “kūri”. Ārsti ieteica diētu, bet mums neveicās labāk ar šīm diētām kā ar citām, kuras bijām izmēģinājuši. Ārsti deva mums injekcijas un tabletes. Tās darbojās kādu brīdi, bet neizbēgami mēs atkal zaudējām kontroli... sākām rīt un ātri vien atguvām to svaru, kura zaudēšanai bijām veltījuši tik daudz pūļu.

Daudzi no mums mēģināja badoties ar vai bez ārsta uzraudzības. Parasti mēs tad zaudējām svaru, bet tiklīdz sākām atkal ēst iekšējie spaidi ēst atgriezās un, līdz ar to, svars atkal auga. Daži no mums iemācījās “sevi iztīrīt” ar vemšanas un caurejas zālēm vai ar pārspīlētiem fiziskiem treniņiem. Mēs varējām bāzt ēdienu mutē, līdz jutām fiziskas sāpes, lai pēc tam no tā atbrīvotos. Mēs sabojājām savus gremošanas orgānus un savus zobus, kamēr mūsu ķermeņi cieta dzīvībai nepieciešamas barības trūkumu.

Tie no mums, kam bija liekais svars dabūja dzirdēt labus padomus no citiem, kā mēs varētu sasniegt savu “ideālo svaru”, bet nekādi padomi nesniedza mums mūsu problēmu galīgu risinājumu. Mēs sapratām, ka, lai ko mēs darītu nomācot savu nemieru, piespiedu ēšana atgriezīsies. Ilgākā periodā svars pieauga, kamēr pašpaļāvība kritās. Beigu beigās mēs zaudējām cīņas sparu un drosmi. Bet mēs tik un tā nevarējām pieņemt savu bezspēcību. Izredzes atlikušo mūžu palikt resniem, slimiem un bez paškontroles panāca to, ka daudziem no mums likās, ka dzīve nav dzīvošanas vērta. Daudzi no mums domāja par pašnāvību, un daži arī mēģināja to izdarīt.

Lielākā daļa tomēr nesasniedza pašnāvības izmisumu. Tā vietā mēs meklējām mierinājumu maldīgā sajūtā, ka viss ir vislabākajā kārtībā, kamēr vien mums ir pietiekami ēdamā. Vienīga problēma bija tā, ka mūsu spaidu ēšana pieņēmās, mums bija aizvien grūtāk dabūt gana. Tai vienā, lai mums sniegtu apmierinājumu, rijība atriebās... Jo vairāk mēs ēdām, jo vairāk mēs cietām...un tik un tā turpinājām negausīgi ēst. Mūsu patiesais vājprāts izpaudās, kad turpinājām meklēt mierinājumu ēdienu pārmērībā vēl ilgi pēc tam, kad tas bija sācis mums radīt postu.

Kad reiz bijām sākuši godīgi aplūkot savu dzīvi, nebija grūti atzīt, ka esam izturējušies vājprātīgi attiecībā pret savu ēšanu un svaru. Tomēr daudziem no mums bija izdevies norobežot savu spaidu ēšanu uz brīžiem, kad bijām vieni un citādi dzīvojām samērā normāli. Pa dienu smagi strādājām vakaros smagi ēdām. Protams, bijām normāli vairumā gadījumu.

Tālāka pašanalīze atklāja vairākas mūsu dzīves jomas, kur trūka līdzsvara. Mums bija jāatzīst, ka nebijām prātīgi izturējušies uzkliedzot saviem bērniem vai, kad izturējāmies greizsirdīgi un valdonīgi pret savu otro pusīti vai partneri. Mēs pārāk ilgi bijām dzīvojuši bailēs. Mēs labāk jutāmies ēdiena kompānijā, nevis cilvēku kompānijā. Mēs samazinājām savu draugu loku, ierobežojām savu sociālo dzīvi. Mēs aizvilkām aizkarus, izslēdzām telefonu un paslēpāmies savās mājās.

Kopā ar citiem, mēs varējām smaidot piekrist, kad patiesībā gribējām teikt nē. Daži no mums bija nespējīgi pastāvēt uz savām tiesībām, kad pret mums izturējās aizskaroši kādās attiecībās. Mums bija tāda sajūta, ka it kā esam pelnījuši šo netaisnību. Vai arī mēs varējām piesieties kāda cita trūkumiem un kļūdām un pavadīt daudzas stundas domājot, ko viņiem vajadzētu darīt, lai tiktu galā ar savām problēmām, kamēr mūsu pašu problēmas palika nerisinātas.

Maz pamazām mēs sapratām, kādas sāpes mūsu dzīves stils bija mums sagādājis. Pakāpeniski mēs sapratām, ka mums vajag mainīties. Mēs bijām nesaprātīgi, nelīdzsvaroti, jā, pat vājprātīgi visās dzīves jomās, ne tikai attiecībā pret ēdienu. Ja gribasspēks un apņēmība nepalīdz, lai mainītu mūsu nelaimīgo dzīvesveidu, kas tad to varētu izdarīt? Bija skaidrs, ka nepieciešams kāds Spēks lielāks par mūsu pašu, lai atdotu mums mūsu saprātu.

Šajā punktā vairums no mums saskārās ar grūtībām Otrajā Solī. Daži no mums neticēja Dievam. Mēs kritām izmisumā par to, ka mūsu problēmu atrisinājums ir atkarīgs no tā, ka mums “jāatrod Dievs”. Daži no mums atstāja savu pirmo sanāksmi, kad kāds pieminēja to vārdu ar pieciem burtiem un mēs atgriezāmies tikai daudzus gadus vēlāk, kad mūsu nesaprātīgā ēšana bija iedzinusi mūs izmisumā. Tie no mums, kas palika, izdarīja brīnišķīgu atklājumu. ANĒ mums nepavēl ticēt Dievam, bet apgalvo vienīgi, ka kāds spēks stiprāks par mūsu pašu var mums palīdzēt atgūt saprātu. Mums tiek piedāvāts definēt šo Augstāko Spēku tā kā mēs paši to uzskatam par labu un saistīties ar viņu kā mēs paši vēlamies. ANĒ tikai liek mums priekšā būt atvērtiem garīgai augšanai un izrādīt iecietību pret citiem, nenomelnojot un nesludinot reliģiskas mācības ANĒ sanāksmēs.

Mūsu programma ir garīga, nevis reliģiska. Mums nav nekādu ticības apliecinājumu vai mācību, vienīgi mūsu pašu atveseļošanās pieredze.

Kā tad tie no mums, kas Dievam neticēja, ir sākuši ticēt Augstākajam Spēkam?

Parasti tas sākās kādā ANĒ sanāksmē, kad piedzīvojām kopību ar citiem ēdienatkarīgajiem. Te bija cilvēki, kuri mūs saprata un kuriem rūpēja kā mums iet. Mēs varējām pastāstīt par sevi, pilnīgi atklāti un godīgi, un tik un tā mūs pieņēma bez nosacījumiem. Pieņemšana mūsu kopībā pārauga mīlestībā, kurā bija tāds spēks, kas sekoja mums arī pēc sanāksmēm. Tas bija tik liels lēciens mūsu ticībai, kad sapratām, ka šī dalītā mīlestība ir spēks, kas ir stiprāks par mūsu pašu un, kas var palīdzēt mums atgūt saprātu. Mīlestība grupā, tātad, kļuva par mūsu Augstāko Spēku.

Diezgan drīz lūdzām kādu ANĒ dalībnieku kļūt par mūsu sponsoru. Mēs meklējām kādu, ar kuru jutām garīgu radniecību vai kādu, kura atveseļošanās bija skaidri redzama. Kamēr mēs padziļinājām pazīšanos ar savu sponsoru, padziļinājās arī mūsu mīlestība uz grupu. Viņi atbildēja uz mūsu jautājumiem, uzklausīja mūsu problēmas, dalīja mūsu bēdas un smieklus, viņi vadīja mūs mūsu atveseļošanās procesā un mācīja mums pielietot ANĒ principus savā dzīvē. Pirmo reizi mēs jutām atbrīvotību, ka mums nav vieniem jācīnās ar savām grūtībām. Šī kopība veidoja Augstāku Spēku, kam varējām ticēt.

Bet ANĒ sastāv no cilvēkiem. Tajās reizēs, kad esam jutušies savu sponsoru vai savas grupas atstāti un pievilti, esam jutuši nošķirtību no atbalsta, kas mums bija kļuvis nepieciešams. Mūsu jauniegūtais saprāts, dvēseles līdzsvars likās apdraudēts.

Tagad mums vajadzēja drošāku veidu kā attiekties pret kādu Augstāku Spēku. Šajā posmā mums mācīja “izturēties it kā” mēs ticētu Augstākam Spēkam. Tas nenozīmē, ka mēs liekuļojām dievbijību un izlikāmies, ka ticam Dievam, ja to nedarījām. Tas nozīmēja, ka varam teoloģiskus spriedelējumus nolikt malā un, mūsu pašu izmisīgās vajadzības pēc palīdzības, gaismā izpētīt ideju par garīgu spēku.

Daži no mums sāka jautāt: ”Kas man ir vajadzīgs no viena Augstāka Spēka? Ko es gribu, kas, lai tāds spēks būtu un darītu manā dzīvē?” Kad mēs bijām pamazām noskaidrojuši, kā mēs uztveram tādu spēku, mēs ar to sākām labi justies. Mēs izturējāmies, it kā tāds spēks būtu un piedzīvojām, ka labas lietas sāk notikt. Maz pamazām, pateicoties notiekošām pozitīvām pārmaiņām, mēs sākām ticēt, ka kāds spēks stiprāks par mūsu pašu spēku var mums palīdzēt atgūt saprātu.

Tie no mums, kuriem pirms ierašanās ANĒ jau bija skaidra reliģiska ticība, varēja šī soļa priekšā teikt: ”Tas nav nekas grūts. Es esmu jau šo soli spēris. Es jau ticu Dievam”. Neskatoties uz to daži no mums, sev par pārsteigumu, konstatēja, ka viņiem bija lielākas grūtības ar ANĒ programmu nekā agnostiķim un ateistam. Reizēm mums ticīgiem cilvēkiem var būt grūtības tāpēc, ka mēs ticam Dieva eksistencei, bet mēs neticam, ka Dievs var un grib noņemties ar mūsu spaidu ēšanu. Varbūt mēs uzskatījām, ka spaidu ēšana nav garīga problēma. Varbūt mēs domājām, ka Dievs nodarbojas ar svarīgākām lietām un gaida, ka mums pašiem būtu jātiek galā ar tādām vienkāršām lietām kā savu ēšanu. Mums pietrūka izpratnes par to, ka Dievs mīl mūs pilnīgi un galīgi un grib mums palīdzēt visās mūsu lietās, ka Dievs grib palīdzēt ar katru lēmumu arī ar izvēlēšanos ko un cik daudz mēs gribam ēst.

Daudzi no mums bija lūguši Dievam palīdzību tikt gala ar savu svaru, bet mūsu lūgšanas nepalīdzēja. Mēs vēlāk sapratām kāpēc mūsu lūgšanas, likās, ka paliek neuzklausītas. Tas ko mēs patiesībā bijām lūguši Dievam darīt, bija novērst mūsu resnumu, bet tajā pašā laikā, ļaut mums ēst vienalga ko mēs gribējām un kad vien mēs gribējām. Lielākai daļai no mums bija arī jāiemācās lūgt citiem cilvēkiem palīdzību, ļaut Dievam runāt ar mums caur citiem cilvēkiem. ANĒ atklājās Dieva dziedinošais spēks tajās rūpēs, ko mums izrāda citi cilvēki šajā kopībā, kuri cīnās ar spaidu ēšanu. Pirms pievienojāmies ANĒ kopībai, mūsu lūgšanas pēc palīdzības varbūt palika neuzklausītas tādēļ, ka nemaz nebija iecerēts, ka mums jāstrādā ar šo slimību vieniem pašiem, uz savu roku?  Mums bija paredzēts atvērties tā, lai mēs varētu patiesi iemīlēt citus.

Bet, lai arī kā tur būtu, pēc daudziem gadiem ar svinīgiem solījumiem un sirsnīgām lūgšanām, kad viss beidzās ar to, ka atsākām piespiedu ēšanu, mēs neticējām, ka Dievs var mums palīdzēt atgūt saprātu attiecībā uz ēšanu. Mēs tīri intelektuālā līmenī ticējām, ka Dievs var mums palīdzēt, bet savās sirdīs “mēs zinājām”, ka Dievs nevar mums palīdzēt ar šo mūsu dzīves daļu. Un šo negatīvo uzskatu par Dievu mums vajadzēja mainīt, lai varētu atveseļoties. Kā mēs varējām to panākt? Mēs bijām gatavi sākt no sākuma ar savu ticību kādam Augstākam Spēkam. Mūsu patiesā un sirsnīgā ticība Dievam nedarbojās, un tādēļ bijām gatavi pārmaiņām. Tāpat kā agnostiķis un ateists bija darījuši, mēs varējām sākt ar jautājumu, ko mēs gribam – kāds, lai Dievs būtu tieši mums, kāds Dievs mums bija nepieciešams? Pēc tam mēs izturējāmies tā, it kā Dievs patiešām būtu tas Augstākais Spēks, kādu mēs gribējām un kāds mums bija nepieciešams, lai tas būtu. Mēs bijām gatavi atteikties no katra dieva jēdziena, kas nevarēja mums palīdzēt atveseļoties no mūsu spaidu ēšanas. Mums vajadzēja aizvietot mūsu veco priekšstatu par Dievu ar ticību, kas darbojas. Tas mums bija gan pazemojoši, gan biedējoši, bet, tiklīdz bijām gatavi to darīt, pārsteidzošas lietas sāka notikt. Mums visiem, agnostiķiem, ateistiem un ticīgajiem tas nozīmēja “sākt ticēt” un tas notika, kad sākām rīkoties tā, kā citi stāstīja, ka viņiem tas darbojas. Un šķita, ka nav nozīmes tam vai mēs ticējām vai neticējam, ka šāda rīcība darbosies arī attiecībā uz mums. Kad reiz bijām sākuši darboties un piedzīvojām, ka tas darbojas - sākām ticēt. Pēc tam mēs pamēģinājām citus priekšlikumus un mūsu dzīves sāka mainīties.

Šī gatavība rīkoties ticībā ir Otrā Soļa atslēga. Tas ir dziedējoša procesa sākums, kas atbrīvos mūs no nesaprātīgas ēšanas spaidiem un radīs stabilitāti mūsu nelīdzsvarotajās dzīvēs. Tā kā mēs ar rīcību atbildējām uz to mīlestību, kādu ANĒ mums izrādīja, rezultāts bija jauna ticība pašiem sev, viens otram un šīs mīlestības spēkam. Mēs bijām attīstījuši jaunas attiecības ar spēku, kas stiprāks par mūsu pašu spēku un bijām gatavi turpināt savu atveseļošanās programmu.

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .