ane.org - Mūsu dzīvesstāsti

Priekšvārds

Thu, 27 Sep 2018 12:27:00 +0000

fragmenti no grāmatas Anonīmie Nesamērīgie Ēdāji

Priekšvārds

Teodors Īzaks Rubins. MD

Jau ļoti ilgus gadus man ir personiska un profesionāla interese par korpulenci. Patiesībā es esmu bijis nesamērīgs ēdājs visu savu dzīvi, un lielāko daļu no tās – arī resns cilvēks. Es neizpratu pārēšanās kaitīgos aspektus, kamēr nesāku praktizēt psihiatriju.

Visbeidzot man kļuva skaidrs, ka pārēšanās jeb nesamērīga ēšana ir uzmācīga un nepārvarama atkarība ar ļoti sarežģītu struktūru. Es sapratu, ka ēdiens var izraisīt pat vēl lielāku atkarību nekā tabaka, narkotikas, alkohols vai azartspēles, un vismaz tikpat postošu. Vienkāršais fakts ir tāds, ka mēs nevaram iztikt bez barības, un katru reizi, kad ēdienatkarīgais ēd, viņš vai viņa ir briesmās padoties šai nepārvaramajai tieksmei.

Jāņem vērā arī šādi fakti:

· Parasti ēdiens ir pieejams pārpilnībā.

· Pret ēšanu nevēršas ne sabiedrība, ne arī likuma vara.

· Daudzviet pārēšanās tiek veicināta.

· Visbiežāk ir sastopama neizpratne par šo ļoti sarežģīto sindromu.

Patiesībā mēs vēl ļoti daudz nezinām par ēdienatkarību. Bet mēs zinām, ka ar ēdienatkarību ir lielā mērā saistīta cilvēka emocionālā dzīve. Es uzskatu, ka pie šīs atkarības ievērojama loma ir apspiestām dusmām, un domāju, ka ēšanas lēkme ir reakcija uz rakstura problēmām vai niknumu. Es arī uzskatu, ka šī stāvokļa saknes bieži var atrast dzīves agrīnajā posmā, kā arī agrīnās un sarežģītās ģimenes attiecībās. Tie, kas cieš no šīs problēmas, kā arī tie, kuri nopietni darbojas šajā jomā, arī zina, cik postošs ir šāds stāvoklis. Destruktīvais aspekts ir saistīts ar atkarīgā fizisko veselību, emocionālo labklājību, profesionālo dzīvi, seksuālo dzīvi un ekonomisko stāvokli. Mēs diemžēl zinām, ka šajā jomā pieejamā ārstēšana ir ļoti ierobežota, un tā nespēj sniegt efektīvu un ilgstošu palīdzību, nemaz nerunājot par “zālēm”. Ir arī zināms, ka pret korpulentiem cilvēkiem ir vērsti aizspriedumi un pazemojumi, kā arī viņi tiek ekspluatēti ekonomiskiem mērķiem. Šarlatānu un blēdību šajā ziņā netrūkst. Uz resnu cilvēku ciešanu rēķina tiek nopelnīti miljoniem dolāru, ņemot vērā, ka šāds stāvoklis ir, iespējams, visizplatītākā veselības problēma Amerikas iedzīvotāju vidū. Protams, līdzīgi kā ar visām citām problēmām, arī šeit pastāv atšķirīgas grūtības un ciešanu pakāpes, bet cilvēku skaits, kuri ir spiesti meklēt palīdzību, veicina komerciju un lielo biznesu šajā sfērā.

Turpretī Anonīmie Nesamērīgie Ēdāji nav bizness. Tā ir organizācija, kas šajā jomā ir viena no lielākajām ASV un ir pielikusi ievērojamas pūles reālas un efektīvas pašpalīdzības sasniegšanā. ANĒ reputācija ir saistīta ar nozīmīgiem panākumiem jomā, kas citādi ir pārpildīta ar neveiksmēm. ANĒ panākumi pārsniedz svara samazināšanu un kontroli, lai gan arī pati par sevi tā ir milzīgs sasniegums. ANĒ lielā mērā uzlabo cilvēka pašapziņu un pašnovērtējumu, veicinot grupas locekļu biedriskuma garu, kā arī rūpes par saviem līdzcilvēkiem un pašiem par sevi. Tās darbība nesalīdzināmi palīdz katra locekļa izaugsmei un cilvēcisko īpašību attīstībai. Tas ir izšķiroši cīņā ar postošo atkarību, kā arī ar jebkuru miesas vai dvēseles slimību, jo tās patiesībā ir saistītas.

Šajā grāmatā aprakstītas pieredzes, kuras atstāstījuši vairāki ANĒ grupu dalībnieki. Tie ir aizkustinoši un izglītojoši stāsti. Tajos mēs redzam cīņu – radošu cīņu un cerību. Vissvarīgāk ir tas, ka šie stāsti atklāj pieaugošu līdzjūtību pret sevi, citiem un cilvēka stāvokli šajā pasaulē. Tie stāsta mums par sadraudzību un par to, cik spēcīgs ārstējošs līdzeklis var būt rūpes. Tie arī parāda, ko šādas rūpes nozīmē. Izlasiet tos un piedzīvojiet, kādu prieku sniedz cilvēcisks stāvoklis.

Dr. Rubins ir pazīstams psihoanalītiķis, kas praktizē psihiatriju Ņujorkā. Viņš ir Amerikas Psihoanalīzes Institūta bijušais prezidents un ir strādājis daudzās vietējās un valsts medicīniskajās padomēs. Viņš ir vairāk kā trīsdesmit visā pasaulē tulkotu grāmatu autors. (Piem., “Līdzcietība un sevis ienīšana”, “Lisa un Dāvids”, “Džordi”, “Uzvarētāja piezīmju grāmata” un “Lisa un Dāvids šodien”). Daudzo viņa saņemto apbalvojumu starpā var pieminēt Ādolfa Meijera balvu no Garīgās Veselības Uzlabošanas Asociācijas un Sabiedrības sirdsapziņas balvu no Karenas Hornejas klīnikas (kas specializējas psihiatrijā).

Pateicība

Thu, 27 Sep 2018 12:27:00 +0000

Šī grāmata nebūtu tapusi bez mūsu ievērojamiem skolotājiem – Anonīmajiem Alkoholiķiem. Daudzi no šīs grāmatas autoriem un varoņiem nebūtu mūsu vidū, ja viņi nebūtu saskārušies ar AA programmas Soļiem un Tradīcijām.

Publicējot šo personisko stāstu krājumu, Anonīmajiem Nesamērīgajiem Ēdājiem ir tikai viens mērķis: visiem interesentiem aprakstīt mūsu slimības attīstību, ko esam atklājuši, izmantojot šo programmu, kā arī ar tās palīdzību sasniegtās izmaiņas. Mūsu grāmata nav domāta kā aizvietotāja Anonīmo Alkoholiķu “Lielajai grāmatai, kura dod jaunu dzīvību un ir sniegusi fizisko, emocionālo un garīgo atdzimšanu miljoniem cilvēku visā pasaulē.

Šo lappušu autori var vienīgi apstiprināt pravietiskos vārdus, kuri 1951. gadā tika teikti, piešķirot Leskera balvu toreiz sešpadsmit gadus jaunajai Anonīmo Alkoholiķu organizācijai:

“.. Kādu dienu vēsturnieki atzīs, ka Anonīmie Alkoholiķu ir devuši lielu ieguldījumu, aizsākot sabiedriskos procesus, kas piedāvāja jaunu instrumentu sabiedriskai darbībai. Tā ir jauna terapija, kas balstīta vienotībā, kuru veido cilvēku kopīgās ciešanas un tai piemīt potenciāls risināt neskaitāmas citas cilvēces nelaimes.”

Mēs esam dziļi pateicīgi Anonīmo Alkoholiķu organizācijai par pastāvīgo izaugsmi bez ārējas veicināšanas, par vadību ar labu piemēru palīdzību bez vadītājiem, kā arī par sniegtajiem principiem, kas nav atkarīgi no konkrētām personībām.

Esiet laipni lūgti!

Thu, 27 Sep 2018 12:27:00 +0000

Mēs – Anonīmie Nesamērīgie Ēdāji esam izdarījuši atklājumu. Jau pirmajā apmeklētajā sanāksmē mēs sapratām, ka mēs esam nonākuši bīstamas slimības varā, kā arī to, ka gribasspēks, emocionālā veselība un pašapziņa, kas dažiem no mums agrāk bija piemitusi, nespēj mūs no tās pasargāt.

Bija skaidrs, ka slimības veidotā aina bija drūma: tā progresēja, tā mūs novājināja un bija neārstējama. Blakus resnumam, nepārvaramajai ēdienatkarībai, līdzi nāca daudzi simptomi. Tā ir arī slimība, kura mūs izolē un ātrāk vai vēlāk izraisa arvien nopietnākas problēmas vienā vai vairākās no mūsu dzīves jomām: veselības, darba, finansiālajā, ģimenes vai sabiedriskās dzīves sfērā.

Neviens pilnīgi droši nezina tās cēloņus. Visdrīzāk tie ir vairāki faktori: apkārtējā vide, noteikts veids, kādā mēs reaģējam uz dzīvi, kā arī bioloģiskie priekšnosacījumi.

Mēs esam sapratuši, ka šie iemesli nav svarīgi. Nesamērīgam ēdājam ar nepārvaramu tieksmi uz pārēšanos ir jāpievērš uzmanība sekojošajam: pastāv pārbaudīta un iedarbīga metode, ar kuras palīdzību mēs varam apturēt savu slimību.

ANĒ atveseļošanās programma ir veidota pēc Anonīmo Alkoholiķu (AA) programmas parauga. Mēs izmantojam AA Divpadsmit Soļus un Divpadsmit Tradīcijas, vienīgi izmainot vārdus “alkohols” un “alkoholiķis” uz “ēdiens” un “ nesamērīgs ēdājs”.

Kā to liecina šīs grāmatas personiskie stāsti, Divpadsmit Soļu atveseļošanās programma darbojas kā pie alkoholiķiem, tā arī pie nesamērīgajiem ēdājiem. Mūsu grupu locekļi pierāda, ka ēdienatkarīgie var dalīties savās problēmās un palīdzēt viens otram, tādējādi gūstot labumu ne vien paši, bet arī, atvieglojot savas ģimenes un sabiedrību, kurā viņi dzīvo.

Vai mēs varam garantēt jūsu atveseļošanos? Atbilde uz to ir vienkārša. Ja jūs godīgi atzīsiet patiesību par sevi un savu slimību, ja jūs regulāri apmeklēsiet sanāksmes, lai runātu uz uzklausītu citus atlabstošos nesamērīgos ēdājus, ja jūs lasīsiet mūsu un Anonīmo Alkoholiķu literatūru ar atvērtu sirdi, un, vissvarīgākais, ja jūs gribēsiet paļauties uz kādu spēku, kas ir varenāks par jums, lai tas sniegtu jums vadību dzīvē, un sekosiet Divpadsmit Soļu programmai cik labi vien spēdami, tādā gadījumā mēs uzskatām, ka jūs tiešām varēsiet pievienoties tiem, kas atveseļojas.

Pārmērīgās ēšanas slimība mūs ietekmē trijos līmeņos – emocionālajā, fiziskajā un garīgajā. Lai dziedinātu šo trīsdaļīgo slimību, mēs piedāvājam vairākus ieteikumus, bet lasītājam ir jāpatur prātā, ka šīs programmas pamats ir garīgs, kā to apliecina Divpadsmit Soļi.

Mēs neesam “diētu un kaloriju” klubs. Mēs praktizējam atturību no ēšanas plānoto ēdienreižu starplaikā un no visiem individuāliem kārumiem. Ja reiz mēs kļūstam atturīgi, tad aizraušanās ar ēdienu samazinās un daudzos gadījumos vispār mūs atstāj. Tad mēs atklājam, ka, lai pārvarētu savu iekšējo nemieru, mums ir jāizveido jauna veida domāšana, mums ir jāiemācās ne tikai reaģēt uz dzīvi, bet iedarboties uz to. Tā būtībā ir jauna dzīvesveida izveidošana.

No šādas jaunas pozīcijas mēs sākam Divpadsmit Soļu atveseļošanās programmu, kas no barības un ar to saistītā emocionālā haosa mūs noved pie pilnīgākas dzīves pieredzes.

Mēs uzskatām, ka nekāds gribasspēks vai apņēmība mūs neglābs. Neskaitāmas reizes mūsu lēmumi un plāni ir izplēnējuši, un ar pašu spēkiem mēs neesam tikuši galā.

Tādēļ mēs godīgi sev atzīstamies, ka ēdiena priekšā esam bezspēcīgi. Šis ir pirmais solis pretī atlabšanai. No tā izriet, ka, ja mums pašiem pietrūkst spēku, tad mums ir vajadzīgs spēks no ārpuses, kas palīdzētu mums izveseļoties.

Daži no mums, kā, piemēram, agnostiķi un ateisti, uzskata, ka pati grupa ir šāds spēks, kas ir lielāks par vienu cilvēku. Citi izvēlas pieņemt savādākus šī spēka skaidrojumus. Bet vairums no mums pieņem priekšstatu par Dievu – tādu Dievu, kādu katrs no mums viņu saprot.

Divpadsmit soļu praktizēšanas rezultātā nepārvaramas ēdienatkarības simptomi ar katru dienu samazinās. Tādējādi vairumam no mums atturība nozīmē brīvību no nepārvaramas ēdienatkarības, kas tiek sasniegta procesā, kura laikā mēs paļaujamies uz kaut ko lielāku nekā mēs paši; jo vairāk mēs uz to paļaujamies, jo pilnīgāk apzināmies savu brīvību no apsēstības ar ēdienu.

Zemāk minēti Soļi, kuru pieņēmuši Anonīmie Nesamērīgie Ēdāji ...

Jūs varētu vaicāt: “Kā lai es ar to tieku galā?”

Mēs iesakām, lai jūs tos pamēģinātu īstenot vismaz šodien. “Tikai šodien” – ir vēl viens ļoti nozīmīgs ANĒ lozungs. “Divdesmit četras stundas es varu izdarīt jebko no tā, ko es nespēju darīt visu dzīvi”. Šāda attieksme paver mums ceļu uz pavisam jauna veida domāšanu. Agrāk mēs raudzījāmies uz savām svara problēmām un citām problēmām, sakot: “Kāda tam jēga? No manis tiek prasīts pārāk daudz. Es to nespēju”.

Tagad mēs pilnā mērā pieņemam un dzīvojam ar nosacījumu, ka mums nav jālūkojas uz visu vienlaicīgi. Mēs zinām, ka ir nepieciešama noteikta plānošana, bet sastādījuši plānus, mēs darbojamies tikai šai dienai.

“Bet es esmu pārāk vājš. Es to nekad nevarēšu!” Neraizējieties, mēs visi esam tā domājuši un runājuši. Apbrīnojamais noslēpums, kas palīdz sasniegt panākumus ar šīs programmas palīdzību, ir tieši vājums. Ne jau spēks, bet gan vājums ir tas, kas saista mūs, vienu ar otru, un ar Augstāko spēku, kā arī sniedz mums iespēju paveikt to, ko mēs nevaram izdarīt vieni paši. Mēs esam atklājuši, ka, ja šīs programmas dalībnieki mūs par kaut ko mīl, tad ne jau par mūsu spēku, bet par mūsu vājumu, ar kuru mēs vēlamies dalīties ar pārējiem.

Kad būsiet izlasījuši šīs grāmatas personīgos stāstus, jūs varētu paziņot: “Ar mani gan vēl nav tik ļauni!” Tomēr mēs lūdzam jūs paturēt prātā, ka šī nepārvaramā ēšanas atkarība ir progresējoša slimība. Ja jūs esat nesamērīgs ēdājs, tad simptomi var pasliktināties. Mūsu vidū ir cilvēki, kuri bija sākuši atveseļoties, bet atkal atsāka kontrolēt ēdiena daudzumu ar saviem līdzekļiem, kas noveda pie vēl nopietnākas atkarības un daudzos gadījumos pie ievērojamas pieņemšanās svarā.

Ja jūs spējat identificēties ar pieaugošās nesamērīgās ēšanas piemēriem mūsu stāstos, tad jūs visdrīzāk esat nesamērīgs ēdājs. Pastāv iespēja, ka jūsu simptomi galu galā sasniegs nepārvaramas atkarības pēdējās stadijas, lai gan pagaidām ar jums vēl tik slikti nav.

Ja pēc šīs grāmatas izlasīšanas jūs nolemjat, ka esat viens no mums, tad mēs jūs laipni lūdzam mums pievienoties. Jūs vairs neesat viens! Anonīmie Nesamērīgie Ēdāji vēlas jūs visus pieņemt savā vidū. Neatkarīgi no tā, kas jūs esat, no kurienes nākat un uz kurieni dodaties, jūs šeit esat laipni aicināti. Neatkarīgi no tā, ko jūs esat darījis, vai nespējis izdarīt, ko jūs esat vai neesat jutis, ko jūs mīlat vai ienīstat, jūs varat būt drošs, ka pieņemsim jūs bez kādiem nosacījumiem.

Mēs jums palīdzēsim, priecāsimies kopā ar jums, un pastāstīsim, ka neesam neveiksminieki, lai gan dažkārt piedzīvojam neveiksmes. Mēs mīlestībā izstiepsim savas rokas un būsim jums blakus, kad jūs atkal saņematies un dodaties uz priekšu pretī savam mērķim.

Dažkārt mums neizdodas būt par tiem, kas mēs varētu būt, un dažkārt mēs neesam blakus, lai sniegtu visu nepieciešamo palīdzību. Pieņemiet arī mūsu trūkumus. Mums ir vajadzīga arī jūsu mīlestība un palīdzība. Tieši tādi arī ir Anonīmie Nesamērīgie Ēdāji – nepilnīgi cilvēki, kuri tomēr virzās uz priekšu. Priecāsimies kopā par mūsu atlabšanu un pārliecību, ka mums ir savas mājas, ja mēs tādas vēlamies.

Esiet laipni lūgti pie Anonīmajos Nesamērīgajos Ēdājos!

Esiet sveicināti mājās!

Arvien atgriezieties. Rozannas stāsts

Thu, 27 Sep 2018 12:27:00 +0000

“Mīļā, ja tava vidukļa apkārtmērs būtu 60 cm, tad viss pārējais būtu kārtībā”. Šie mātes vārdi mani vajāja visu manu bērnību un pusaudža gadus. Solījums, ka slaida figūra nesīs tūlītēju un pastāvīgu laimi, bija ilūzija, kurai es ticēju no visas sirds. Tomēr tajās nedaudzajās reizēs, kad es novājēju, nekas cits nemainījās. Pie tā es vainoju sevi. “Ja vien es vairāk censtos”, es sev teicu, “tad viss būtu citādi”. Neatlaidība, ar kādu es turējos pie savas ilūzijas, bija pārsteidzoša.

Vairāk censties – tā bija mūsu ģimenes tradīcija. Es nācu no ģimenes, kurā visi vēlējās gūt lielus panākumus un bija ēdienatkarīgie. Manas mātes bērnība pagāja Zaļajā līcī (Grīnbejā) Viskonsinā 20. gadsimta pirmajā pusē. Šajā mazajā pilsētā manam vectēvam piederēja pirmais kinoteātris un pirmais automobilis. Mana vecāmāte bija ļoti drosmīga tiem laikiem. Viņa atbalstīja Margaretu Sangeri (Sanger) vēl vairākus gadus pirms viņa nodibināja Planned Parenthood. Mans tēvs bija pasaulē pazīstams, darbojoties ebreju organizācijā „B’nai B’rith”. Mana māte bija viena no Amerikas pirmajām dietoloģēm 1920-to gadu sākumā.

Mani vecāki bija mīloši perfekcionisti, un abi bija ārkārtīgi orientēti uz izglītību. Es ar brāli jau agri iemācījāmies, ka, lai cilvēks būtu kā vērts, tad viņam ļoti smagi jāstrādā un jāgūst sasniegumi, kas tālu pārspēj citus cilvēkus. Bērnībā mēs uzskatījām, ka vienkārši būt par mīlošu cilvēku nav pietiekoši, lai būtu vērtīgs, tev ir jābūt pārākam.

Agrīnajos tīņa gados es izdomāju, ka vēlos būt slavena aktrise, kas izliekas par kādu citu, tiek pamanīta un apsveikta par manām pūlēm un talantu. Varbūt tādā gadījumā es justos pieņemta.

Es piedzimu Milvokī, Viskonsinā un divpadsmit gadu vecumā ar saviem vecākiem pārcēlos uz Čikāgu. Diemžēl jau bērnībā es biju apaļīga un pēc tam kļuvu par mazu un resnu tīni. Dažkārt cilvēki par mani iežēlojās, sakot: “Tev ir tik skaista seja, dārgā, ja vien tu varētu kļūt nedaudz tievāka”. Šādi vārdi mani satrieca. Vai tas nozīmē, ka neesmu nekam derīga, jo esmu resna? Es turpināju censties mazliet vairāk, strādāt mazliet vairāk un mācīties mazliet ilgāk.

Bet visām šīm pūlēm nebija nekāda rezultāta. Sirds dziļumos es glabāju noslēpumu, par kuru nevienam neteicu – es sevi ienīdu – un nekādas pūles nespēja man sniegt sirdsmieru.

Kad jau trešo gadu studēju Čikāgas Universitātē, man palika astoņpadsmit. Man likās, ka visas meitenes iet uz randiņiem, bet es vienīgā sestdienas vakaros sēžu savā kopmītnes istabā. Bija acīmredzams, ka, paliekot resna, es puišus nepiesaistīšu, tādēļ es pieņēmu lēmumu pārtraukt pārmērīgo ēšanu. Kad mani bija 65 kilogrami, es sāku ievērot diētu, un pirmo reizi mūžā kļuvu tieva. Es biju 155 cm gara un svēru 53 kilogramus.

Pēkšņi puiši sāka mani pamanīt. Man bija tik daudz randiņu, ka es kļuvu nevērīga pret mācībām un izgāzos visos priekšmetos. Es joprojām spēju sajust manu vecāku dusmas un vilšanos. Saniknotais tēvs vēlējās sūtīt mani uz biznesa skolu. “Tā tev būs mācība”, viņš teica, “un tu iemācīsies, kā pati nopelnīt sev iztiku”. (Tieši šīs mācības man sniedza vajadzīgās prasmes, lai desmit gadus vēlāk savā ēdamistabā es izveidotu ANĒ biroju). Diemžēl es atsāku pārmērīgo ēšanu un atguvu visu zaudēto svaru. Nākamajā gadā es atgriezos universitātē, lai iegūtu bakalaura grādu.

Pēc universitātes beigšanas, es sāku strādāt par teātra direktora sekretāri vietējā vasaras teātrī. Tur es satiku ievērojamo televīzijas komiķi Imogeni Koku (Imogene Coca). Es viņai pastāstīju, ka rudenī došos uz Ņujorku, lai atrastu darbu teātrī vai televīzijā. “Piezvani man un es tev palīdzēšu” – viņa teica. Mana slavenā draudzene turēja vārdu, un es drīz vien strādāju par producenta sekretāri NBC televīzijas speciālizlaidumos ar Bobu Houpu, Ediju Kantoru un Keitu Smitu.

Strādājot šajā amatā, es pastāvīgi saskāros ar aktieru un aktrišu atraidīšanu. Arī manas bailes tikt atraidītai bija tik spēcīgas, ka tās pārspēja manas dzīves lielo vēlēšanos kļūt par aktrisi. Es paliku strādāt aizkulisēs kā producenta sekretāre, jo tā bija drošāk.

Toreiz komerciālā televīzija tikai aizsāka savu darbību, un jaunai sievietei tas bija aizraujošs darbs. Tomēr sirdsmieru es nebiju ieguvusi. Es svēru 65 kilogramus un ienīdu savu ķermeni, bet es nevarēju pārstāt pārēsties.

Turklāt manī bija radies aizvainojums pret savu māti, un savā nelaimē es vainoju viņu. (Daudzus gadus vēlāk, strādājot ar sevi saskaņā ar Divpadsmit Soļu programmu, es atbrīvojos no aizvainojuma, un pati uzņēmos atbildību par savu rīcību.)

Pēc desmit gadiem es atgriezos Čikāgā, kur kļuvu par modes reklāmu veidotāju lielā universālveikalā. Visbeidzot es biju atradusi savas dzīves aicinājumu: rakstīšanu.

Bet jaunībā nav miera. Mana vecāmāte dzīvoja saulainajā Losandželosā, un es jutu, ka tur man pavērsies jaunas iespējas. “Man pietiek sniega”, es teicu mātei. “Es došos dzīvot uz Kaliforniju pie vecmammas, lai atrastu slavu, bagātību un vīru.” Losandželosā es atkal pieliku lielas pūles, lai atrastu draugu. Es atteicos no papildus ēdiena un vēlreiz kļuvu tieva. Pēc vēl viena reklāmas veidošanas darba, es kļuvu par reklāmas nodaļas direktora vietnieci prestižā universālveikalu tīklā. Darbs bija lielisks, es biju tieva, vīrieši mani aicināja uz randiņiem un šķita, ka man ir uzsmaidījusi veiksme.

Tomēr kaut kas bija pilnīgi nepareizi. Kas tas bija? Neskatoties uz notiekošo, uz maniem nelielajiem apmēriem, es joprojām sevi ienīdu, un tas ievainoja mani pašos sirds dziļumos. Es to pat nespēju sev atzīt.

1955. gada janvārī es pievienojos savai draudzenei svētdienas labdarības deju vakarā slavenajā Vēstniecības hotelī. “Paskaties”, teica mana draudzene, norādot uz zāles otru pusi. “Šeit ir Marvins S. Reiz es ar viņu tikos. Nāc, es tevi iepazīstināšu.”

Pēc iepazīšanās es ielūkojos acīs, kas bija vislaipnākās, kādas biju redzējusi. Man pretī smaidīja Marvins – mans turpmākais laulātais draugs, no kura es saņēmu tik daudz maiguma un rūpju. Man bija divdesmit seši gadi, es svēru 53 kilogramus un biju iemīlējusies. Neskatoties uz šiem brīnumiem, es vairs rūpīgi neievēroju savu diētu. Dziļumā joprojām plosījās agrākās izjūtas, un vecie ieradumi gaidīja, kad manās bruņās parādīsies plaisas.

Marvins mani bildināja augustā, un četrus mēnešus vēlāk mūsu kāzu dienā es svēru 59 kilogramus. No ēšanas mani kavēja vienīgi mazais gredzens pirkstā.

Tas bija tikai sākums. Desmit mēnešus vēlāk piedzima mazā Debija un viņai pēc vēl septiņpadsmit mēnešiem sekoja Džūlija. Šajā laikā dzīve man jau bija līdz kaklam. Es svēru 67 kilogramus, ar katru dienu pieņemoties svarā. Es nevarēju pārtraukt ēšanu un visbiežāk vēlējos, kaut būtu mirusi. Mana pašcieņa bija pilnīgi zudusi, dvēsele bija iztukšota, nebija, kur meklēt palīdzību un es neticēju Dievam. Kas tad man bija atlicis?

Atbildi es saņēmu tikai kādā klusā novembra vakarā 1958. gadā. Marvins un mazuļi bija aizmiguši, un, saskaņā ar ierasto kārtību, bija laiks skatīties televīziju un ēst. Divdesmit deviņos gados es svēru 82 kilogramus. Katru vakaru pirms gulētiešanas savu iekšējo tukšumu es centos aizpildīt ar barību.

Pauls Koeits (Coates), kāda televīzijas sindikāta žurnālists vadīja iknedēļas programmu ar nosaukumu “Paula Koeita konfidenciālais fails”. Tajā vakarā viņš intervēja biedru no jaunas organizācijas, kuras nosaukums bija, Anonīmie Spēlmaņi (Gamblers Anonymous). Manam vīram bija draugs, kurš bija atkarīgs no azartspēlēm, un es iedomājos, ka tieši viņam šī organizācija derētu. Tādēļ mēs ar Marvinu tieši pirms Pateicības dienas aizvedām viņa draugu uz AS sanāksmi.

Šo vakaru es nekad neaizmirsīšu. Mēs atradāmies sanāksmes telpā, kurā bija pulcējušies apmēram divdesmit pieci vīri un dažas no viņu sievām. Katrs vīrietis pēc kārtas piecēlās un stāstīja par savu dzīvi, kura bija pildīta ar meliem un krāpšanu, zagšanu un slēpšanos. Sēžot telpas malā savā lielajā melnajā mētelī, kas bija apvīstīs man apkārt, es biju kā pienaglota. “Es taču esmu tieši tāda pati”, es sev teicu. “Viņu atkarība ir azartspēles, bet mana ir ēdiens, bet tagad es zinu, ka neesmu vienīgā”. Es atklāju, ka neesmu ļauna vai grēcīga, bet gan slima. Es biju slima, un es šo slimību varēju nosaukt vārdā – nepārvarama ēdienatkarība. Tā man bija atklāsme, un, kad es tovakar izgāju laukā no šīs sanāksmes telpas, man dzīve bija mainījusies uz mūžu.

Es vēlējos runāt ar citiem ēdienatkarīgajiem, bet nevarēju atrast nevienu grupu, kas domāta tādiem cilvēkiem, kā es. Izbijusies es nezināju, pie kā griezties. Gadi, kurus pavadīju, lietojot parastās terapijas metodes, nebija palīdzējuši manai nepārvaramajai ēdienatkarībai. Uz kurieni man doties? Ko man darīt?

Nākamās trīs nedēļas es ievēroju diētu, bet beigās padevos un atgriezos pie vecajiem paradumiem. Nonākusi bezpalīdzībā un bezcerībā, es nezināju, ka ir nepieciešami citi cilvēki, kas mani atbalstītu, kā arī atveseļošanas programma, kura izmainītu manu dzīvi.

Vēl vienu gadu es turpināju pārēsties un raudāt. 1959. gada novembrī mums netālu pārcēlās uz dzīvi jauni kaimiņi. Viņu vidū bija sieviete Džo S., kura svēra vairāk par 90 kilogramiem, un es nebiju redzējusi nevienu, kas tā izskatītos. Viņu ieraugot, es sev teicu: “Tāda nu gan es nekad neizskatīšos. Es nepieļaušu, ka tik ļoti pieņemos svarā”. Vai gan šādi vārdi no ēdienatkarīgo mutes neskan bieži?

Nākamajā gadā es biju tikai trīsdesmit gadus veca un biju resnāka, kā jelkad agrāk. Brīvdienās es pusotras nedēļas laikā biju uzbarojusies par četriem kilogramiem. Tagad es svēru 73 kilogramus un valkāju 20. izmēru. Agrāk man nekad nebija bijis tāds svars. Tik resna es biju pirmo reizi. Tas bija katalizators, kas lika man rīkoties.

Izmisusi es atcerējos vakaru pie Anonīmajiem Spēlmaņiem. Es teicu vīram: “Marvin, es nevaru atrast nevienu piemērotu grupu, tādēļ es vēlreiz došos pie AS, lai palūkotos, vai tur vēl viss ir tāpat, kā es atceros”.

1959. gada nogalē AS organizācija bija darbojusies divus ar pus gadus. Vairāki vīrieši, kuru stāstus biju dzirdējusi iepriekš, joprojām bija tur, un mani laipni uzņēma. Pēc sanāksmes es uzrunāju Džimu V., AS dibinātāju. Tas droši vien bija gaužām īpatnējs skats – 155 cm īsa un resna jauna sieviete lūkojas sejā 185 cm garam un kārnam vīrietim pusmūža gados.

Mana sirds krūtīs dauzījās, kad es viņam uzdevu jautājumu: “Džim, vai Jūs domājat, ka tāda organizācija kā jūsējā varētu iedarboties uz tādiem pārmērīgiem ēdājiem kā es?” Viņš man laipni uzsmaidīja: “Kāpēc gan ne, pirms es nodibināju AS, es biju Anonīmo Alkoholiķu grupā”.

Es sajutu, ka man pretī ir pastiepta roka, ka mani atbalstīs manos nedrošajos centienos. Tā bija mana pirmā pieredze ar Divpadsmit Soļu programmu un pirmā reize, kad kāds man piedāvā palīdzību, neprasot atlīdzību. Es devos mājās un teicu Marvinam: “Es domāju, ka man beidzot parādījusies iespēja”.

No šī brīža es iztēlojos biedrību, kas būtu tikpat liela kā AA vai vēl lielāka un noturētu sanāksmes visā pasaulē. “Ja alkoholiķim ir nepārvarama atkarība no alkohola, tad mums ir nepārvarama ēšanas atkarība. Es nosaukšu mūsu organizāciju par Anonīmajiem Nesamērīgajiem Ēdājiem (tekstā saīsināti ANĒ).

Pa to laiku pagāja Ziemassvētki. Kādā vēsā decembra pēcpusdienā es vedu pastaigā savus bērnus un ielas otrā pusē pamanīju savu resno kaimiņieni, stumjot bērnu ratiņus. “Tā ir mana iespēja”, es sev teicu. “Tagad vai nekad!”

Es viņai pievienojos un mēs pāris minūtes aprunājāmies. Nonākot pie manas mājas, es izmetu: “Džo, man tagad jāsteidzas. Man jādodas uz veselības klubu, lai uzzinātu par jaunas grupas izveidošanas iespējām”.

“Grupas? Kādas grupas?” – viņa vaicāja. “Diezin vai Jums ir tāda problēma”, es teicu, “bet man ir nepārvarama ēdienatkarība, un tā man sagādā milzum daudz grūtību”.

Viņa bija ieintriģēta un jautāja: “Kā tad jūsu grupu sauc?”

Es dziļi ievilku elpu: “Anonīmie Nesamērīgie Ēdāji”.

“Jūs ziniet”, viņa atbildēja, “arī mani tas interesētu. Es vēlētos to pamēģināt kopā ar Jums”. Šajā brīdī bija dzimusi Anonīmo Nesamērīgo Ēdāju biedrība.

Es jutos pacilāta un cerību pilna. “Varbūt man tagad radīsies iespēja”, es sev teicu, “jo es vairs nebūšu viena.”

Dažas dienas vēlāk pēc medicīniskām pārbaudēm man ārsts teica: “Rozanna, tev vajadzētu novājēt par kādiem 20 kilogramiem. Man ir zāles, kas tev palīdzēs”. Tas bija 1960-to gadu sākums, un kopā ar daudziem es diezgan naivi izturējos pret zālēm un uzskatīju savu ārstu par “Autoritāti”. Zāļu stimulējošās iedarbības iespaidā es pārstāju pārmērīgo ēšanu un sešus mēnešus man bija vistukšākā māja Losandželosā. Šajā periodā es nokritos svarā no 73 uz 54, un beigās uz 50 kilogramiem un dažus gadus nepieņēmos svarā. Tomēr, neskatoties uz ievērojamo svara zaudēšanu, man sirds un dvēsele aizvien dega naidā pret sevi, un es nezināju, kā sevi glābt. Zāles palīdzēja sešus mēnešus, kamēr tās lietoju, bet mani centieni aizsākt grupu izrādījās vissvarīgākais faktors, kas mainīja gan manu ķermeni, gan pašapziņu.

Papildus maniem pirmajiem AS sanāksmju apmeklējumiem, Džo man pievienojās vēl vienā sanāksmē. Mēs neko nezinājām par AA. 1960. gada 19. janvārī mēs noturējām pirmo ANĒ sanāksmi. Mums ar Džo pievienojās kāda AS biedra sieva – Bernīse. Mums visām sagādāja atvieglojumu iespēja runāt par mūsu cīņām ar kādu, kurš to saprot.

Pēkšņi trešās sanāksmes sākumā Bernīse teica: “Mans ārsts apgalvo, ka diētas dara mani nervozu”. Pēc šiem vārdiem viņa piecēlās un izgāja pa durvīm. Mēs ar Džo saskatījāmies. Es biju apstulbusi un izbiedēta. Vai mūsu grupa beigsies tā arī nesākusies? Vai mana vienīgā cerība ir zudusi? Arī Džo gribēja doties prom, bet es sāku raudāt un teicu, ka nespēju ar to tikt galā viena un uzstāju, lai viņa paliek. Tad viņa piekrita.

Mēs cīnījāmies tālāk. Līdz augustam mēs bijām krietni kritušās svarā. Džo deviņos mēnešos no 90 kg bija nokritusies uz 50. Es tajā laikā no 73 kg biju novājējusi uz 53. Ja lūkojamies uz fizisko stāvokli, tad mēs bijām brīnišķīgs paredzamās grupas locekļu piemērs.

Tomēr jau sākumā, jo mazāk es ēdu, jo vairāk parādījās manas raizes un mazvērtības sajūta. Es to nespēju sev atzīt un centos tās slēpt ar daudzām stūrgalvīgām darbībām.

Vispirms es nolēmu, ka AA soļi nav pietiekoši labi izstrādāti. “Bils V. (AA līdzdibinātājs) bija tikai brokeris”, es iedomājos, “bet es esmu profesionāla rakstniece. Es varētu uzrakstīt labākus soļus”. Man likās, ka zinu visu.

Turklāt tas, ko biju mācījusies savā ebreju ģimenē, bija vairāk vērsts uz etniskajām tradīcijām nekā uz garīgumu. Es uzskatīju, ka neesmu tik vāja, lai nodotu savu dzīvi un gribu kāda Dieva rokās, neatkarīgi no tā, vai šāds Dievs pastāv vai nepastāv. Tādēļ es atcēlu AA trešo Soli un uzrakstīju jaunu.

Tā kā par ļoti svarīgu es uzskatīju uztura izvēli un kaloriju skaitīšanu, tad manis izveidotais Trešais Solis ieteica konsultēties ar “ārstu pēc mūsu pašu izvēles”. Nelokāmi un izaicinoši es izņēmu no “Soļiem” vārdu “Dievs” un visas norādes uz garīgumu. Kad nopietni pārdomāju paveikto, es sapratu, ka mani “Soļi” vairs nemaz nelīdzinās AA “Soļiem”.

“Galu galā”, es nopūtos, “es taču vēlos, lai cilvēki teiktu, ka mēs līdzināmies AA”. Tādēļ es negribīgi iekļāvu Dievu atpakaļ dažos soļos. Mēs ar Džo neko labāku nemācējām izdomāt.

ANĒ jau no tās sākumiem kļuva par manas dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Mani bija pārņēmusi šī vīzija. Es ar to dzīvoju un elpoju, turpinot rūpēties par savu ģimeni. Vissvarīgākais bija tas, ka beidzot biju atradusi kādu, ar ko runāt, kādu, kurš saprata manas cīņas ar ēdienu.

Pēc dažām nedēļām es nolasīju savus pārrakstītos soļus Džimam V. Viņš droši vien šausminājās to redzot, bet ar mani runāja pietiekoši daudz, lai saprastu, ka esmu viens no piemēriem tiem stūrgalvīgajiem dumpiniekiem, par kuriem runāts AA “Lielajā grāmatā”. Es biju sākusi savu spēli un izveidojusi pati savus noteikumus. Toreiz viņš, aizbildinoties ar laika trūkumu, man neko neteica.

Aprīlī mūsu mazajai grupai pievienojās Barbara S. Tagad mūsu grupā bija Džo, Barbara un es. Brīžiem mums pievienojās arī kādas no mūsu draudzenēm. Neviens no mūsu mazās grupas nebija apmeklējis AA. Es biju apmeklējusi trīs AS sapulces, un Džo vienreiz bija nākusi man līdzi. Mūsu iknedēļas ANĒ sanāksmēs mēs apspriedām savas izjūtas psiholoģiskajā līmenī. Mēs neko nemainījām un neatklājām no jauna, un mani kaitināja doma par padošanos un garīgo atmodu.

Pēc dažām nedēļām Džims ieteica, lai mēs apmeklējam AA sanāksmi. “To nu gan nevar”, es atcirtu, “varbūt viņi būs piedzērušies un mums piesiesies”. Cik gan Džims bija pacietīgs!

“Nu nē”, viņš smējās, “iedzērušos var atrast visur citur, bet uz AA sanāksmēm nāk tie, kas ir skaidrā”. Izbijušās un iekšēji nedrošas mēs ar Džo devāmies uz AA sanāksmi.

Šī pieredze man atvēra acis. Šeit es uzklausīju nekad agrāk nedzirdētas idejas un jutu, ka šajā telpā virmo mīlestība. Diemžēl man vēl traucēja manas bailes un es nespēju pieņemt vairākus galvenos AA programmas noteikumus, it īpaši tos, kas iekļauti AA Divpadsmit soļos. Vissvarīgākais bija tas, ka es atteicos pieņemt ideju par savas dzīves un gribas nodošanu Augstāka Spēka rokās.

Jo tievāka es kļuvu un jo vairāk biju sasniegusi, jo sliktāk es jutos. Es neuzdrošinājos par to stāstīt citiem, jo tad viņi uzzinātu, cik es esmu briesmīga. (Es atceros kā 1962.gadā, mūsu pirmajā Konferencē cilvēki mani sagaidīja ar aplausiem, pieceļoties kājās. Vēlāk es atzinos savai krustmātei Telmai: “Ja vien viņi zinātu, cik es esmu samaitāta, tad viņi neceltos un neaplaudētu; tad viņi pieceltos, pagrieztos un ietu projām!”)

Džo pameta Kaliforniju un ANĒ 1960. gada augustā. Bijām palikušas mēs ar Barbaru un vēl piecas sievietes, kuras katrā sanāksmē pretojās ANĒ programmai. Es biju izbijusies. Kas notiks ar manu lielisko sapni? Tajā laikā es svēru 53 kilogramus un Barbara bija nokritusies no 87 un 60 kilogramiem. Fizisko panākumu jomā mēs varējām piesaistīt uzmanību. Visbeidzot 1960. gada novembrī Pols Koeits mūs intervēja savā televīzijas raidījumā. Radījumu parādīja sešās pilsētās, un mēs saņēmām piecsimt vēstuļu. Šajā laikā ANĒ bija kļuvusi par manas dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Es nevarēju pateikt, kur beidzas mani sievas un mātes pienākumi un kur sākas ANĒ. Sajūsmināta par televīzijas raidījumu, es loloju lielas cerības attiecībā uz savu izveseļošanos. Tomēr es nespēju sev atzīt nedrošību un bailes, kas bieži mani pārņēma savā varā.

Tieši pēc intervijas, Džims mani mudināja atjaunot AA sākotnējo Trešo soli. Es ietiepīgi atteicos. “Paklausies Rozanna”, viņš centās mani pierunāt, “ja tu to spētu izdarīt pati, tu jau to būtu paveikusi. Bet visu dzīvi tu esi atkarīga no ārstiem, novājēšanas diētām un tabletēm. Tie visi ir spēki ārpus tevis. Turklāt tev katru nedēļu ir tikšanās un tu ar kādu runā katru dienu. Vai tu neredzi, ka arī ārpus tevis ir kādi spēki?” Lai gan negribīgi, man nācās viņam piekrist.

Viņa nākamie apgalvojumi izmainīja manu dzīvi uz visiem laikiem. “Rozanna”, viņš neatkāpās, “ja nu tu izmainītu lielo “S” vārdā “Spēks” uz mazo “s”. Tagad pasaki: “Man pietrūkst gribasspēka, lai pretotos ēdienam. Vai tu to vari?”” Ar šiem vārdiem Džims bija piesaistījis manu uzmanību. “Gribasspēks” bija dietologu iemīļots vārds. Visu savu dzīvi es biju teikusi: “Man nav gribasspēka”. Tagad es varēju atzīt, ka man nav gribasspēka, lai pretotos ēdienam, neatzīstot ticību Augstākam Spēkam. Man pašai to neapzinoties, Džims bija atvēris durvis manam garīgajam dzīves ceļam. Es vēl nespēju pārkāpt šim slieksnim, bet tas laiks tuvojās.

Džima nepiekāpības dēļ es padevos un pārrakstīju dažus no Divpadsmit Soļiem. AA Trešais Solis tika atjaunots, bet es joprojām nespēju padarīt mūsu Soļus vienādus ar AA Soļiem.

Nākamo divu gadu laikā mani iekšējie konflikti saasinājās. Es vairs pārmērīgi neēdu, biju novājējusi un ar savu stūrgalvību uzplijos citiem. Man bija sajūta, ka tādēļ, ka esmu tieva un esmu bijusi viena no ANĒ dibinātājiem, tad katrs manis teiktais vārds ir gudrības pērle un visiem ir manī jāklausās. Tas bija vienīgais veids, kādā es spēju justies svarīga. Es nespēju iegūt šādu apziņu no iekšienes un vienkārši nezināju, ko vēl lai iesāk.

Es bieži uzrādīju grupas locekļu vājās vietas, un viņi atdarīja ar to pašu. Sapulcēs daži locekļi sāka mani nomelnot, kāda pat zvanīja pa telefonu, lai mani nolamātu. Vēlu otrdienas vakarā kāda sieviete piezvanīja, lai skaidri pateiktu, ko par mani domā. Pēc divām dienām viņa piezvanīja vēlreiz un beigās nometa klausuli. Es biju bezpalīdzīga un izbiedēta. Tumšajā istabā es sabruku uz grīdas izmisīgi šņukstēdama un saukdama: “Dievs, ja tu esi, tad es esmu tavā rīcībā”. Tā es atradu Dievu, kādu es viņu saprotu.

Tomēr ar to mana atveseļošanās tikai sākās. Aizvainojums, ko jutu pret savu māti jau divdesmit piecus gadus, joprojām mani grauza pašos sirds dziļumos. “Ir pienācis laiks Astotajam un Devītajam Solim”, teica mana krustmāte Telma. Pēc viņas aicinājuma es atjaunoju attiecības ar saviem vecākiem. Viņi dzīvoja citā pilsētā un man nācās viņiem rakstīt. Es aiznesu vēstuli uz lielo pastkastīti ielas stūrī un iemetu. Kad es pagriezos, lai ietu prom, es dzirdēju, kā vēstule iekrīt pastkastē. Ar šo skaņu divdesmit piecu gadu ilgais aizvainojums bija izgaisis. Pēkšņi tā vairs nebija! Es tam nespēju noticēt; man tas bija brīnums.

Mans nākamais ievērojamais solis tika sperts 1962. gada sākumā. Toreiz tāpat kā manā jaunībā dietologu galvenais balsts bija kaloriju skaitīšana. Ar šīs skaitīšanas palīdzību es biju iemācījusies kontrolēt ēdienu. Nebija nozīmes, cik daudz vai cik bieži es ēdu, kamēr nebiju pārsniegusi sev noteikto kaloriju daudzumu. Diemžēl mazkaloriju dārzeņu knibināšana ēdienreižu starplaikā tikai palielināja manu nepārvaramo tieksmi pēc ēdiena.

Lai gan neesmu alkoholiķe, šajos agrīnajos gados es apmeklēju AA sanāksmes katru nedēļu, lai iemācītos vairāk par Divpadsmit Soļiem un Divpadsmit Tradīcijām. 1961. gada beigās kāda svētdienas pēcpusdienas AA sanāksme pilnīgi izmainīja manu domāšanas veidu attiecībā uz ēšanu. Parasti AA sapulcēs runāja par palikšanu skaidrā. Bet šajā dienā galvenais runātājs arvien norādīja uz “atturēšanos” no alkohola. Es pirmo reizi dzirdēju, ka par palikšanu skaidrā runā šādā veidā. Man tā bija atklāsme!

Sēžot aizmugurējā rindā, sev teicu: “Tieši tā ir ANĒ kļūda, ieskaitot mani. Mēs dienas laikā nemaz neatturamies no ēdiena. Iekošana starp maltītēm tikai pastiprina mūsu tieksmi ēst. Noteiktu laiku dienā mums ir jāatturas no ēšanas”. Tā kā biju dietoloģes meita, es atcerējos savas mātes mācības par trijām ēdienreizēm dienā.

Nākamajā ANĒ sanāksmē es biju ļoti satraukta: “Klausieties visi”, es izgrūdu, “Man radusies jauna ideja. Ar savu iekošanu starp ēdienreizēm mēs nemaz neatturamies no ēšanas. Tas attiecas arī uz mani. Mums ir jātur mute ciet no vienas ēdienreizes beigām līdz nākamās sākumam. Mums, protams, ir jāēd, bet pamēģināsim to darīt trīs reizes dienā. Starplaikā mēs dzersim tikai bezkaloriju dzērienus un sauksim to par atturību. Ja arī jūsu ārsts iesaka vairāk ēdienreizes, tad tomēr jāievēro šāds princips”. Pat toreiz es zināju, ka atturēšanās attiecas nevis uz pašu ēšanas plānošanu, bet tieši uz atturēšanos no rijības.

Daži grupas locekļi domāja, ka tas būs iedvesmojoši, citi tikai pasmējās, bet daudzi neparko negribēja piekrist, un tad sākās strīdi. Es tūdaļ metos cīņā, un negatīvais cīņas spars draudēja iznīcināt manu iekšējo skaidrību un mieru. Tomēr joprojām biju tieva un apmeklēju sanāksmes, tādēļ es ticēju, ka esmu pasargāta no savas slimības.

1964. gada jūlijā es veicu vairākus pētījumus, un viens no tiem bija par novājēšanu. Kad 30. jūlijā atnesu šo pētījumu savai krustmātei, es svēru 49,5 kilogramus. Izejot no Telmas mājas, es iedomājos, ka tik vāja vairs nekad nebūšu. Pēc tam es devos uz kādām ģimenes viesībām un, sākot ar pirmo kumosu, atkal turpināju pārēsties.

Pēc gada es vairs nekritos svarā un ēšanu vairs nespēju nekontrolēt. Es pieņēmos par 8 kilogramiem un turpināju uzbaroties. Izbijusies par to, kas ar mani notiek, es atkāpos no ANĒ valsts sekretāres amata. Laimīgā kārtā manu vietu ieņēma Margareta P., bijusī administratīvā sekretāre.

Pēc sešiem gadiem Margareta nomira ar vēzi, un es atgriezos strādāt viņas vietā. Nelaimīgā kārtā es biju resna un kļuvu arvien resnāka. 1972. gada aprīlī es biju atguvusi 67 kilogramus. Pilnvarotie atlaida mani no ANĒ valsts sekretāres amata. Viņi domāja, ka ikvienam, kurš pārstāv ANĒ visas valsts mērogā ir arī jākalpo par redzamu atveseļošanās piemēru. Lai atkāptos ar godu, es uzrakstīju atlūgumu, kurā par iemeslu minēju sliktu veselību un ģimenes apstākļus.

Pēc vairākiem gadiem es novērtēju pilnvaroto rīcību. Viņi nebija veicinājuši manu slimību, bet uzstāja, lai ANĒ valsts mēroga darbinieki atveseļotos visos trijos līmeņos, un viņiem bija pilnīga taisnība. Es viņiem arvien būšu pateicīga par šo noderīgo mācību.

Tomēr, tajā laikā mani bija pārņēmusi sevis žēlošana. Es uzskatīju atlaišanu par personisku atraidījumu. Kaut kādā veidā man izdevās izvairīties no ANĒ programmas būtības un vienīgais, kas atviegloja manas bēdas, bija ēdiens. Nākamajā gadā mans ķermenis bija uzpūties līdz 84 kilogramiem. Manu dzīvi pildīja apjukums un izmisums.

Tomēr viena svētīga lieta bija palikusi – es joprojām apmeklēju sanāksmes. Sēžot telpas aizmugurē, es jutos pamesta un nedziedināma. Kad man gribējās ēst, es pat nespēju piezvanīt pa telefonu. Nepārvarama ēdienatkarība ir slimība, kurai seko izolācija, un paralizējošā nespēja piezvanīt, bija daļa no manas slimības.

Galu galā kādā 1973. gada vasaras vakarā es dzirdēju, kā sanāksmē runā Sintija L., kuru agrāk nebiju dzirdējusi. Pēc sanāksmes es pie viņas piegāju un teicu, ka es pametu ANĒ un ka šī ir mana pēdējā sanāksme.

Nākamajā rītā viņa man piezvanīja. “Sveika, Rozanna, es vienkārši vēlējos pateikt, ka mīlu tevi.” Sintija man zvanīja katru dienu vairākas nedēļas. Viņa mani mīlēja kā cilvēku un nevis tādēļ, ka es būtu tieva vai būtu kaut ko brīnumainu sasniegusi. Tas, ka viņa mani vienkārši pieņēma, ļāva man palikt Anonīmo Nesamērīgo Ēdāju vidū.

Nākamajos gados es daudz iemācījos. Lai gan ļoti lēni es zaudēju svaru, neizprotamā bezcerība joprojām bija manas dzīves sastāvdaļa. Es arvien atgriezos ANĒ sanāksmēs un pavisam noteikti iemācījos, ko nozīmē pacietība, lai gan joprojām nebiju iemācījusies spēju sevi mīlēt; manu sirdi aptumšoja naids pret sevi.

Kādu dienu 1978. gada beigās ANĒ sanāksmes laikā es dzirdēju kā kāda runātāja, Marija, stāstīja savu stāstu. To nobeidzot, viņa teica: “Es mēģināju sev pateikt: “Marija, ar tevi viss ir kārtībā”, un es to nevarēju pateikt spoguļa priekšā. Man bija vajadzīgi seši mēneši, lai to izdarītu”.

Vēlāk šajā vakarā es savā priekšā lielījos, ka noteikti varu to izdarīt uzreiz. Bet es nevarēju. Es mēģināju sev pateikt, ka ar mani ir viss kārtībā un sāku raudāt. Tad es atcerējos savas krustmātes pamācību. Telma man bija mācījusi, ka jārīkojas tā, it kā vēlamais jau būtu sasniegts. Viņa teica, ka man pret to nav jāizjūt patika, nav tas jāvēlas vai tam jātic. “Rīkojies tā”, viņa mudināja, “un jūtas sekos pēc tam”.

Iedomājoties, ka tā ir patiesība, es sev arvien teicu: “Rozanna, ar tevi viss ir kārtībā”. Nespēdama ielūkoties spogulī, es atkārtoju šo frāzi visu dienu, un tā katru dienu sešus mēnešus. Tad kādā decembra vakarā es biju saposusies, lai dotos uz viesībām. Pirms skriet laukā pa durvīm, es steigā uz īsu brīdi ieskatījos spogulī. Tad es pēkšņi apstājos un palūkojos uz sevi. Es pasmaidīju un teicu: “Rozanna, ar tevi viss ir kārtībā. Tu esi viena brīnišķīga dāma, un es tevi mīlu”. Šī brīnišķīgā sajūta mani pavada vēl šodien, un tā liecina par Dieva darbību manā dzīvē.

1979. gada beigās es svēru 62 kilogramus un mans ģimenes ārsts parakstīja man kādu antidepresantu, lai atvieglotu manas mūžīgās galvassāpes, bet šīm zālēm bija nevēlams blakusefekts. Tās izraisīja pieņemšanos svarā. 1981. gada septembrī man atkal bija 78 kilogrami. Laimīgā kārtā dietologs atklāja manu nelaimi un es beidzu lietot šīs zāles. Pēc tam mana rijība samazinājās un pazuda arī kādi 11 kilogrami.

Bet es joprojām cīnījos. Īsus periodus man izdevās atturēties, bet tad es atkal padevos savai ēdienatkarībai. Kas bija nepareizi? Es lūdzu pēc brīnuma un baidījos, ka varētu kalpot par īstu ANĒ neveiksmes piemēru. Tādēļ man bija kauns atgriezties uz sanāksmēm. Tomēr es zināju, ka man nav citur kur iet, tādēļ es vienmēr atgriezos. Pamazām, palēnām es atkal pieņēmos svarā.

1986. gada pavasarī es svēru 77,5 kilogramus. Tad pamazām es sāku atgūties no šī visļaunākā pārēšanās perioda. Joprojām bija kritieni, bet pakāpeniski es sāku izprast patiesību un atteikties no savas iedomības. Es sāku patiešām saprast, ka man ir nepārvarama ēdienatkarība un ka viena pati es to nevaru kontrolēt. Es vairs nepārēdos kā agrāk un neēdu plānoto ēdienreižu starplaikā. Es atkal lūdzu pēc palīdzības, un pēkšņi notika negaidītais.

1987. gada janvārī Losandželosas ANĒ grupa svinēja dzimšanas dienas svinības. Pēc astoņpadsmit gadu prombūtnes uz ANĒ bija atgriezies mans ilggadējais draugs A.G. no Teksasas. Viņš bija pirmais vīrietis, kurš piedalījās ANĒ 1962. gadā. Toreiz viņš bija nokrities par kādiem 45 kilogramiem un bija ieņēmis priekšsēdētāja vietu mūsu pirmajā pilnvaroto padomē. Pēc tam līdzīgi daudziem citiem viņš bija pametis ANĒ un atkal pieņēmies svarā.

1987. gada janvārī šis brīnišķīgais cilvēks jau gadu bija atgriezies ANĒ. Viņš uzturēja normālu svaru un dzīvoja saskaņā ar Soļiem. Viņš bija atbraucis uz Losandželosu no Teksasas, lai pievienotos šīm dzimšanas dienas svinībām.

Katru vakaru mēs kopā ar viņu un manu vīru Marvinu devāmies vakariņot, pārmaiņus apmaksājot rēķinu. Vienā liktenīgā vakarā A.G. izņēma papīru no kabatas un sāka rakstīt.

“Ko tu dari?”, es protestēju, “šoreiz ir mūsu kārta apmaksāt rēķinu”.

Viņš pašūpoja galvu un turpināja rakstīt. “Es skaitu kalorijas”, viņš atbildēja.

Šī piezīme man palika prātā visu vakaru. Manam draugam bija tas, ko es gribēju. Viņam bija slaids augums, un, kas ir vēl svarīgāk, no viņa acīm staroja tāds gaišums, kāds varēja rasties vienīgi no garīgas atveseļošanās.

“Ja viņš to var, tad arī es to varu”, es sev teicu. “Jau no bērnības es skaitu kalorijas. Tas nav tik briesmīgi, es to varu izdarīt”.

Lūdzot pēc vadības, es lūdzu Dievu, lai viņš man ļautu sastādīt tādu ēšanas plānu, ar kuru es varētu dzīvot visu atlikušo mūžu. “Kā veselībā, tā slimībā, kā ceļojumos tā mājās, viesībās, „Bar micva” svētkos (ebreju svētki – tulk.piez.), brīvdienās un ikdienā palīdzi man uzturēt manu ķermeni ar pareizo barību atbilstošā daudzumā”. Tad es piebildu: “Lai cik ilgu laiku prasītu šī svara zaudēšana, es esmu uz to gatava”.

Nākamajā dienā es apsēdos un sāku rakstīt sev ēšanas plānu. Ņemot vērā vairākas veselības problēmas, manu vecumu, garumu un ikdienas aktivitātes, es izveidoju sev uztura plānu, kurā bija iekļauta atturēšanās no ēdiena paredzēto ēdienreižu starplaikā.

No tās dienas es sāku svērt un mērīt visu, ko ēdu. Es vairs nemēdzu pārēsties kā agrāk, bet mani biedēja manis patērētās barības daudzums. Nebija nekāds brīnums, ka joprojām biju resna. Ņemot vērā manu īso augumu, es ēdu vairāk, nekā manam ķermenim bija vajadzīgs.

Jau trešajā dienā pēc jaunā plāna sastādīšanas es jutos garā pacilāta – it kā akmens būtu novelts no sirds. Tas bija tik skaisti, ka es tūdaļ apjautu jaunu cerību. Pirmo reizi pēc daudziem gadiem es ieraudzīju gaismu tuneļa galā. Tā kā biju apmeklējusi sanāksmes divdesmit septiņus gadus, es sapratu, ka man nekavējoties jāķeras klāt Divpadsmit Soļiem. Neatkarīgi no tā, cik iedarbīgs būs mans ēšanas plāns, ar svēršanu un mērīšanu vien nepietiks. Mana glābšana būs atkarīga no Divpadsmit Soļiem.

Es jau sen atpakaļ biju iemācījusies, ka ēšanas plāni un sapulces nav mana atveseļošanās programma. Lai gan tie palīdz un ir pat nepieciešami, tomēr AA “Lielās Grāmatas” apgalvojums vairāk kā jebkad attiecās uz mani: “Šeit ir Soļi, kuri tiek piedāvāti kā atveseļošanās programma”.

Kopš 1961. gada es divdesmit četras reizes esmu praktizējusi Ceturto Soli un vairākus simtus reizes - Desmito Soli. Arī tagad es turpinu tiem piemēroties, cenšos visiem atdarīt ar labu, izplatīt ANĒ vēsti un praktizēt šos principus visās dzīves jomās.

Sākot no 1962. gada, es katru rītu pirms dienas darbu sākšanas atvēlēju laiku lūgšanai un apcerei. Tas kļuva par paradumu, kas man ir labi noderējis laikā, kad es nodevu sevi Augstākā Spēka rokās katru dienu un atzinu savu bezspēcību ēdiena priekšā.

Ņemot vērā, ka mūsu atlabšana ir garīga, emocionāla un fiziska, es ikdienas rutīnā iekļāvu arī vingrojumus un pastaigas. Tagad man bija vajadzīgi trīs gadi, lai zaudētu 18 kilogramus. Tik lēna svara zaudēšana ļāva manam prātam izsekot tam tievēšanas procesam, kas notika manā ķermenī. (Ievērojot citas diētas, es zaudēju svaru tik ātri, ka mana galva palika resna, lai gan mana figūra novājēja.)

Pievēršot uzmanību tam, kas nonāk manā mutē, es varu pievērst uzmanību, kas nonāk manā sirdī, prātā un dvēselē. Tagad es varu priecāties, ka mans ķermenis ir ieguvis normālus izmērus un mans tagadējais svars ir par 27 kilogramiem mazāks nekā mans lielākais svars.

Dzīve vairs nav cīņa, bet tā sagādā prieku! Es tiešām priecājos par kopīgi pavadīto laiku ar savu vīru, savām meitām un viņu vīriem. Es varu izbaudīt spēles ar saviem mazdēliem un spēju novērtēt darbu manā skaistajā rožu dārzā.

Es spēju rūpēties par citiem tādēļ, ka rūpējos par sevi. Tādēļ, ka arvien atgriezos, es iemācījos, cik pamatots ir elementārais garīgais princips, ko formulēja viens no agrīnajiem ANĒ atbalstītājiem, mācītājs Rolo M. Boass (Rollo M. Boas): “Ja jūs savu ķermeni attāliniet no patiesības, tad, savedot kārtībā ķermeni, patiesība vairs nav atrodama. Bet, ja jūs arvien savu ķermeni tuviniet patiesībai, tad brīdī, kad esat gatavi, patiesība jūs jau gaida”.

Un šī patiesība – mūsu atveseļošanās apsolījums – ir atrodama ikvienā ANĒ sanāksmē, kad mēs sadodamies rokās, kopīgi lūdzam, kā arī uzmundrinām viens otru ar prieku un mīlestību: arvien atgriezieties!

Cieņas apliecinājums mīlestībā …

Pēc šī stāsta uzrakstīšanas 1999. gada 11. novembrī ar sirdstrieku mira mans mīļais vīrs, Marvins. Daudzi no jums viņu labi pazina. Daudzi būs dzirdējuši, cik augstu es vērēju viņa pacietību, atbalstu un uzmundrinājumu četrdesmit ANĒ pavadīto gadu laikā. Viņš rūpējās par mūsu bērniem, kad es ar Džo S. gājām un sanāksmēm pirmajā ANĒ gadā. Viņš stiprināja un atbalstīja mani, kad es izveidoju ANĒ biroju mūs nelielajā ēdamistabā. Viņš pievienojās mums dzimšanas dienu svinībās, konferencēs un sanāksmēs, dalīdamies mūsu pārbaudījumos un uzvarās. Viņš ticēja mums un tam, ko mēs centāmies sasniegt. Marvins bija mūsu senākais un uzticamākais draugs, un mums visiem pietrūks tās mīlestības un iejūtības, ko sniedza viņa klātbūtne.

Viņa atrada sevi

Thu, 27 Sep 2018 12:26:00 +0000

Par Anonīmajiem Nesamērīgajiem Ēdājiem es izdzirdēju 1961. gadā. Es biju pārdzīvojusi nervu sabrukumu un depresijas laikā zaudējusi kādu daļu svara, bet, kad mana apetīte atgriezās, es to sāku atgūt un ēdu visu, kas nebija piesiets.

Pirms gada es trīs mēnešus pavadīju gultā, baidoties priekšlaicīgi dzemdēt savu otro bērnu. Tad mira mans tēvs, nomira arī mans vectēvs un es dzemdēju bērnu. Tajā gadā es nenobirdināju ne asaras. Mans psihiatrs teica, ka man iekšienē plosās karš. Visbeidzot slūžas bija vaļā: es sāku raudāt un nevarēju apstāties. Četras nedēļas es raudāju dienām un naktīm. Mans stāvoklis bija tik bēdīgs, ka manam vīram bija jāalgo aukle, kas rūpētos par manām divām meitām, no kurām viena bija zīdainis, bet otrai bija divi gadi.

Sanāksmē dzirdētais izmainīja manu dzīvi. Cilvēki dalījās stāstos par savām slepenajām ēšanas reizēm, ēšanu mašīnā, ēdiena lietošanu, lai apslāpētu jūtas. Es biju darījusi to pašu. Pirmo reizi dzīvē es nejutos kā nenormālā. Es vairs nebiju viena.

1961. gadā, sešus mēnešus pēc pievienošanās ANĒ mēs pārcēlāmies uz San Fernando ieleju. Tolaik tur bija divas sanāksmju vietas, un ilgu laiku es nenopietni izturējos pret šo programmu. ANĒ es darīju to pašu, ko biju darījusi ārpus tās: no pirmdienas līdz piektdienai es atturējos, bet nedēļas nogalē ēdu bez apstājas. Es biju nogurusi no šāda dzīvesveida un tieši tad satiku savu pirmo aizbildni.

Viņa veseļojās no alkoholisma un domāja, ka ir atradusi atbildi arī savai apsēstībai ar ēdienu. Viņa vēlējās, lai es vados pēc īpaša plāna – Divpadsmit Soļu programmas laikā nelietoju cukuru vai ogļhidrātus. Es teicu, ka tā arī darīšu.

Daži no mums devās uz vecu viesnīcu Losandželosas centrā, lai kopā ar kādu vīru apspriestu Divpadsmit Soļu īstenošanu. Es uzmanīgi klausījos. Pirmo reizi savā mūžā es biju apņēmusies kaut ko paveikt līdz galam. Visu savu dzīvi man labi izdevās kaut ko iesākt, bet es nekad to nenovedu līdz galam. Par to liecināja arī nepabeigtie svīteri un pa pusei pabeigtie adītie paklājiņi. Es dzīvē vēlējos darīt pēc iespējas mazāk un tai pašā laikā gūt ievērojamus panākumus. Līdz šim laikam šāda filozofija nebija darbojusies. Tad es atcerējos kādu teikumu no “Lielās grāmatas” 5. nodaļas: “Reti ir gadījies redzēt neizdošanos pie cilvēka, kurš ir līdz galam sekojis pa mūsu ceļu”. Savā dzīvē es nekad neko nebiju izdarījusi līdz galam, bet 1964. gada aprīlī es to nolēmu darīt – veltīt visus spēkus savas dzīves glābšanai.

Es uzsāku lasīt un mācīties Soļus. Es pievērsos Otrajam Solim, lai gan nedomāju, ka es būtu nesaprātīga, bet mana aizbildne man atgādināja, ka skaidras spriestspējas trūkums nozīmē “atkārtot to pašu atkal un atkal un sagaidīt citādus rezultātus”. Tieši to es biju darījusi attiecībā uz diētām un uz citām savas dzīves kļūdām. Tā nu es noticēju Otrajam Solim, kuram sekoja Trešais. Man nebija priekšstata par Augstāku Spēku, bet to es aizstāju ar savu aizbildni un visu grupu.

Mana aizbildne atgādināja, ka lēmums nav lēmums, ja tam tūlīt neseko rīcība. Viņa man pastāstīja par trim putniem, kas sēdēja uz vadiem: “Divi no tiem nolēma lidot prom, cik putnu palika uz vadiem?” – viņa vaicāja. “Trīs”, viņa pati atbildēja, “tāpēc, ka viņi tikai nolēma lidot projām”. Tādēļ attiecībā uz Ceturto Soli es šaubījos. Tas man prasīja trīs mēnešus, un es biju pierakstījusi pilnu savas garīgās dzīves piezīmju grāmatu.

Kad pienāca laiks to kādam atklāt, es izvēlējos cilvēku, kuru es otrreiz vairs neredzēšu. Tas bija alkoholiķis no AA. Viņš nebija pārsteigts, un mani nenosodīja, bet teica man, ka viņš tikai kalpo kā “Dieva ausis”. Kad viņš man vaicāja, vai es esmu pilnīgi gatava visu rakstura trūkumu atņemšanai, es atbildēju: “Jā, atņem man tos visus”. Es biju izpildījusi Sesto Soli. Mēs abi metāmies ceļos un skaitījām Septītā Soļa lūgšanu no “Lielās Grāmatas” 76. lappuses. Es biju pārsteigta, jo nekavējoties tika atņemti divi mani lielākie trūkumi: mana apsēstība ar ēdienu un kleptomānija.

Gandrīz katru savas dzīves dienu es biju kaut ko zagusi. Parasti tie bija nieki, bet gadījās arī pa kādai lielākai trofejai. Katru rītu es pamodos ar vārdiem: “Šodien es ievērošu diētu un vairs nezagšu”. Pirms tumsas iestāšanās es jau biju pārkāpusi vienu vai abus no šiem solījumiem. Kāds atvieglojums un kāds brīnums ir būt brīvai no šādiem trūkumiem! Sākot no 1964. gada aprīļa, es vairs neesmu negausīgi ēdusi vai zagusi.

Mani ļoti baidīja Astotais un Devītais Solis, jo atdarīt ar labu visiem, kam esmu nodarījusi pāri, nenāktos viegli. Mana aizbildne man atgādināja, ka es taču biju gatava uz visu, lai tikai varētu atveseļoties. Es biju nobijusies, bet saglabāju šo vēlēšanos. Kā pirmo no savām kļūdu labošanas vietām es izvēlējos universālveikalu. Es nezināju nevienu, kurš šādi būtu rīkojies, bet biju apņēmusies to paveikt. Es piezvanīju uz veikalu, sarunāju tikšanos ar vadītāju, uz atvadām noskūpstīju savu vīru un teicu, ka varbūt viņam drīz piezvanīs, uzaicinot ierasties tiesā. Es nezināju, vai mēdz apcietināt cilvēkus, kas atzīstas veikalu apzagšanā un atgriežas nozieguma vietā. Veikala vadītājam es teicu, ka es īstenoju Divpadsmit Soļu programmu, un tā ir daļa no manas atveseļošanās. Man rokā bija čeks, bet viņš to nevēlējās pieņemt.

Es biju pirmais cilvēks, kurš jebkad vēlējies viņiem atgriezt naudu. Viņi bija saņēmuši anonīmus čekus pa pastu vai pie durvīm atstātas preces pirms veikala atvēršanās, bet nekad nebija redzējuši īstu, dzīvu cilvēku, kas nāktu ar čeku rokās. Viņi mani apsveica un iepazīstināja ar citiem biroja darbiniekiem, it kā es būtu kāda slavenība. Aizejot no turienes, es jutos galvas tiesu pārāka, nekā biju iepriekš. Pirmo reizi savā dzīvē es sev patiku. Tad es turpināju atdarīt ar labu gan finansiālajā jomā, gan attiecībās ar cilvēkiem.

Tagad es uzskatu, ka Ceturtais līdz Devītais Solis ir domāti, lai palīdzētu tikt vaļā no visa, kas neļauj man piedzīvot “gara gaismu”. Kad šie traucēkļi tika novērsti, es sapratu, ka esmu bijusi, nevis slikts, bet gan apmaldījies cilvēks.

Katru dienu es praktizēju Desmito, Vienpadsmito un Divpadsmito Soli. Tagad es Desmitajam Solim pievēršos pirms gulētiešanas, bet Vienpadsmitajam no rīta. Katru rītu es arī skaitu lūgšanas, kas saistītas ar Trešo un Septīto Soli. Man ir nepieciešams novērst savas domas no saviem trūkumiem un ļaut Augstākajam Spēkam vadīt mani šajā dienā.

Divpadsmitais Solis man dod iespēju katru dienu sniegt citiem tikai mazu daļiņu no tā, ko esmu saņēmusi no šīs programmas. Kad es nesen sevi pārbaudīju attiecībā uz Ceturto Soli, man radās divi jautājumi: “Ja tu šodien nomirtu, kas, tavuprāt, būtu rakstīts uz tava kapakmeņa?”, un - “Kādu uzrakstu tu vēlētos uz šī kapakmeņa redzēt?” Es ilgi domāju un uzrakstīju atbildi uz pirmo jautājumu: “Mīloša sieva, māte un meita”. Uz otro jautājumu atbilde bija šāda: “Viņa izmanīja citu cilvēku dzīves”.

Šī programma man ir devusi tādu prieku, cerību, izpratni un palīdzību, kādu vien viens negausīgs ēdājs var sniegt otram. Pirms šīs programmas es ne tikai nezināju, kas es esmu un kāds varētu būt manas dzīves mērķis, bet arī nevēlējos būt es pati. Es gribēju būt kāds cits. Man nepatika mans izskats, mans ķermenis, mans saprāts vai jebkura citas mana daļa. Es vēlējos to, kas ir jums – jūsu matus, jūsu acis, jūsu personību. Šodien es varu neviltoti sacīt, ka es sev patīku. Es esmu atradusi sevi, bet reiz es biju zudusi sev un pazaudējusi savu dzīvi.

Esmu pateicīga, ka esmu negausīga ēdāja, jo bez šī simptoma es nekad nebūtu izvēlējusies šo ceļu un atklājusi, kas es esmu. Es izmantoju barību, lai slēptos no sevis. Es baidījos no tā, ko es atklāšu, ja palūkošos uz sevi. Bet atklātais mani pārsteidza. Es atklāju brīnišķīgu cilvēku, ar kuru varu lepoties.

Atturība, nevis pilnība

Thu, 27 Sep 2018 12:25:00 +0000

“Es zinu. Es tiešām zinu, kā tas ir. Un te būs risinājums.” Tie bija vārdi, kas izveda mani no bezcerības radītā nolieguma uz atveseļošanās ceļa. Viņa vārds bija Bils. Tāpat kā es viņš bija vīrietis pusmūžā, tāpat kā es viņš bija labi izglītots un tāpat kā es viņš bija badojies. Kad viņš to teica, viņš jau bija atradis ceļu ārā no šīs problēmas. Arī es cerēju, ka kaut kādā veidā ir iespējams izkļūt no elles, kurā biju iesprostots.

Tolaik manā dzīvē ēdiens un domas par ēdienu bija mani pārņēmušas. Ēdiena daudzuma kontrolēšana bija vissvarīgākā problēma, kurai es pievērsu visu uzmanību. Nekas, pilnīgi nekas nedrīkstēja traucēt manai ēdiena kontrolēšanas programmai. Mana sieva un bērni tam netraucēja, arī mans darbs ne. Netraucēja nekas. Es biju pārstājis iet uz restorāniem un biju pat sācis atteikties no nākšanas pie galda, ja tur tika pasniegti noteikti “riebīgie” ēdieni. Mums ar sievu kā pārim nebija sabiedriskās dzīvēs (nekad jau nevar zināt, kur tiks piedāvāti ēdieni) un, kā ģimenei, mums nebija pikniku, mēs neēdām vakariņas ārpus mājas un nerīkojām ģimenes viesības. Kā absolūtu likumu es biju sev uzstādījis prasību izvairīties no jebkādas saskares ar barību. Vistuvāk ar ģimeni kopā pavadītai sabiedriskai dzīvei es pietuvojos, paņemdams savas sporta drēbes līdzi uz baznīcas rīkotu pikniku. Tad pēc pavisam neilgas kavēšanās, es pārģērbos un skrēju uz mājām, jo tāds bija mans ikdienas treniņu plāns. Es baidījos, ka pat atrašanās ēdienu tuvumā padarīs mani resnāku.

Vai es domāju, ka man ir problēmas? Jā, pēc manām domām, es, iespējams, biju negausīgs ēdājs, kurš nespēj kontrolēt ēšanas daudzumu. Kad biju visvairāk nokrities svarā, daži cilvēki domāja, ka man varētu būt anoreksija. Par to es skaļi smējos, jo uzskatīju, ka esmu resns. Manuprāt, es biju atbaidošs. Es taču nebiju ne sieviete, ne pusaudzis. Es domāju, ka anoreksijas slimnieki ir tievi tādēļ, ka viņi aizmirst paēst. Es domāju par ēdienu katru savas dzīves brīdi un vēlējos, kaut es būtu “anoreksijas slimnieks”.

Toreiz es zināju, kas visu savu dzīvi esmu bijis “resns”. Mana māte bija bijusi “resna” un, tātad arī man bija jābūt resnam. Es biju iemācījies, ka ēdiens ir netīrs, un, ka, jo mazāk tev ar to jāsakaras vai tas jāēd, jo tīrāks un šķīstāks tu paliec. Kamēr es tā domāju un tam visam ticēju, es neko neiesāku, līdz man palika trīsdesmit viens. Tajā gadā mana jaunākā māsa izdarīja pašnāvību. Es uzskatīju, ka manas nepilnības un trūkumi bija padarījuši mani par nespējīgu viņu izglābt. Es piecēlos 1980. gada 1. janvāra rītā un apņēmos zaudēt svaru un vingrot, kamēr man patiks tas, ko redzu spogulī. Es gandrīz sevi nogalināju, bet spogulī redzētais mani tā arī neapmierināja. “Zaudē vēl desmit mārciņas un tad tu izskatīsies labi” – es sev teicu.

Tad kādu dienu mana sieva piezvanīja man uz darbu, lai pateiktu, ka viņa mani pamet. “Es nespēju tevi atturēt no badošanās un nespēju panest domu, ka kādu rītu pamodīšos un atradīšu tevi blakus aukstu un mirušu.” Es biju apstulbis. Es taču kļuvu aizvien tievāks, labāks un tīrāks, un vajadzēja būt, ka tāds es viņai patikšu labāk. Es apsolīju beigt badoties, un tas viņu pārliecināja palikt.

Vai šis krīzes brīdis mani atveda pie ANĒ un atveseļošanās? Nē. Es secināju, ka manai sievai ir problēmas, bet, ja nu tas ir nepieciešams, lai viņa neaizietu, bija jāpiespiež sevi ēst vairāk. Mans svars pamazām palielinājās, es sevi ienīdu un vēl vairāk biju apvainojies uz sievu.

Šādā nemainīgā stāvoklī pagāja četri gari gadi. Nevarēdams lietot ēdienu tādā veidā, kā es to izmisīgi vēlējos, lai nomāktu riebumu pret sevi, es arvien vairāk sāku dzert alkoholu. Nespēja kontrolēt dzeršanu, noveda mani kādā ārstēšanās centrā, bet mana sieva arvien baidījās, ka, būdams skaidrā, es atkal atgriezīšos pie badošanās. Ja runājam par manu attieksmi, tad no ārstēšanas centra es aizgāju, paņēmis līdzi treniņbikses un apņēmies sniegt mācību savam ķermenim un padarīt to tīrāku ar vingrinājumu un badošanās palīdzību.

Tur es satiku Bilu un vairs nebiju viens. Caur viņu es piedzīvoju beznosacījuma mīlestību, kas ir daļa no vēsts nešanas tiem, kas vēl cieš no ēšanas problēmām. To nav iespējams pietiekoši uzsvērt. Ne jau informācija mani noveda pie ANĒ, bet identificēšanās ar šīm problēmām. Es zināju Divpadsmit Soļus; mana sieva daudzus gadus bija piedalījusies ANĒ. Ar šādu informācijas daudzumu pietiktu visai dzīvei. Bet tieši Bila rūpes iedvesa man ticību, ka Soļi ir risinājums manām problēmām.

Es jutu pamudinājumu padarīt ANĒ par savas dzīves sastāvdaļu, un izpildīt šeit ieteiktos Soļus, tādēļ es sāku ar skaidru, intuitīvu apzināšanos, ko atturība nozīmē man. Man teica, lai es pievēršos Trešajai Tradīcijai, atzīstot savu dalību ANĒ, ja kāds man to jautās. Bils atradās 400 jūdžu attālumā, un es biju zaudējis vienkāršo skaidrību, kāda man bija sākumā. Mana atturēšanās nebija pietiekoši laba vai tīra, lai atstātu iespaidu uz kādu ANĒ locekli un es tik ļoti baidījos no atraidījuma, ka neuzdrīkstējos sapulcēs godīgi stāstīt par savu anoreksiju. Pēc sešiem mēnešiem es atkal jutos pazudis un apmulsis, kā arī atgriezos pie ēdiena kontrolēšanas. Kontrolējot ēdienu, es vairs nebiju tik bargs pret sevi, bet vecā apsēstība bija atgriezusies.

Es atkal sastapu Bilu “Ģimenes nedēļas” programmas laikā un pastāstīju viņam par savu apjukuma un zaudējuma sajūtu. “Kas bija nepareizi? Jo vairāk es centos atturēties, jo stiprāka mana apsēstība kļuva.” Ko viņš uz to atbildēja? “Varbūt atturība, kuru tu vēlies nav īstā atturība priekš tevis. Pazīstot tevi, mans ieteikums būtu šāds…” Nevajadzētu šaubīties, ka es negribēju viņa ieteikto atturību, jo tajā nebija šķīstības un sāpīgas sevis upurēšanas. Tomēr es to pamēģināju, vismaz, lai parādītu viņam, ka tā nedarbosies tāpat kā viss pārējais. Tas notika vairāk kā pirms desmit gadiem, un šī metode izrādījās iedarbīga.

No šīs atturības pieredzes es esmu daudz iemācījies. Pirmkārt, kā ANĒ jaunpienācējs attiecībā uz savu atturību es meklēju padomu pie ļoti slima cilvēka – sevis paša. Aizbildnim, ar kuru kopā mēs centāmies pildīt Piekto Soli, bija daudz skaidrāks skatījums uz manu slimību nekā man. Otrkārt, es vienmēr varēju ticēt savas slimības spēkam. Tā kā šāda atturība man bija kas jauns, tad es nedrīkstēju ļaut sev izvēlēties, kādu atturību es vēlos. Ja es izvēlētos atturību, kas ļautu man “barot pūķi”, tad “pūķis” kļūtu arvien stiprāks. Tādēļ šodien, kad es šaubos, vai mana atturība ir pareiza, es varu sev atgādināt, ka man pietrūkst spēka, lai piemānītu savu tieksmi. Būtībā es esmu atbrīvojies no apsēstības ar barību, brīvs no vēlēšanās kontrolēt ēšanu, un jau desmit gadus man ir nemainīgs veselīgs svars. Tas darbojas. Es vienmēr būšu pateicīgs, ka Bils mani iedrošināja un ka pats biju gatavs to pamēģināt.

Šī atturība no paša sākuma nav mainījusies, jo mana slimība nav izārstēta. Mana atturība ir droši saistīta ar Pirmo Soli un ar atteikšanos piedalīties sevis spīdzināšanā, kas gandrīz mani nogalināja. Laiku pa laikam man rodas kārdinājums paplašināt savu atturību, lai iekļautu lietas, kuras palīdzētu sasniegt nevainojamu līdzsvaru un pilnību manos ēšanas paradumos, manās attiecībās un manā darbā. Jā, es tiešām vēlos šo līdzsvaru savā dzīvē, bet mana vecā domāšana, kas ir gatava redzēt tikai melnu vai baltu, ved mani pie secinājuma, ka ēšanas plāna mainīšana ir tas veids, ar kura palīdzību notiks visas izmaiņas manā dzīvē. Tagad manā rīcībā ir daudzi palīglīdzekļi, un es lūdzu Dievam palīdzību katrai lietai, kuru es savā dzīvē vēlos. Bet savu atturēšanos es vairs neizmantoju.

Bils arī pamudināja mani sapulcēs arvien pilnīgi atklāti atzīt savu anoreksiju. “Pamēģina atklāt, ko viņi īstenībā darīs”, viņš teica. “Atsakoties būt godīgs, tu jau savā prātā esi izdarījis par viņiem spriedumu. Kāpēc gan nedot viņiem iespēju runāt pašiem?” Es devos atpakaļ uz sapulci un visu priekšā atzinos, ka slimoju ar anoreksiju, un nekas nenotika. Manuprāt, viņi jau to kaut kā bija nojautuši. Kopā ar saviem brāļiem un māsām no ANĒ mēs esam atklājuši, cik svarīgi atveseļošanās procesā ir atzīt savu slimību. Šī atzīšanās ir nākusi par labu mums visiem.

Piemēram, pirms dažiem gadiem es ar diviem draugiem piedalījos vietējā mēroga publiskā diskusijā ar nosaukumu: “Tā pati slimība, dažādi simptomi”. Tā bija iespaidīga pieredze tai vienotībai, kuru mēs kā ēdienatkarīgie bijām sākuši sajust. Manas darbības gados ANĒ es arvien esmu centies uzturēt šo savstarpējo saikni. “Pievienojies ANĒ, nevis tikai apmeklē sanāksmes”, bija teicis Bils. Un es tā arī darīju. Kļūšana par ANĒ daļu man sākās ar kafijas pagatavošanu, tad es kļuvu par grupas sekretāru, pēc tam par kasieri, vēlāk iesaistījos grupu kopsapulces darbā utt. Es piederu ANĒ, šī piederība ir dziļi iesakņota manā sirdī tās mīlestības un pieņemšanas dēļ, kādu es šeit piedzīvoju.

Daudz kas tagad ir ievērojami uzlabojies manā ģimenē, manu draugu un darbabiedru lokā, lai gan no sākuma vairākus gadus man šķita, ka attiecībās ar citiem nekas īpaši nemainās. Tikai sākot atturēties, es sāku saredzēt, cik slikti esmu izturējies. Es biju satriekts, bet darīju to, ko ieteica mans aizbildnis: es īstenoju Soļus. Viņš man teica, ka vārdi “atdarīt ar labu” jeb “laboties” Astotajā un Devītajā Solī ir cēlušies no tā paša vārda, ar kuru tiek apzīmēti “labojumi” konstitūcijā. Šis vārds nozīmē izmaiņas, nevis vienkāršu attaisnošanos. Tad nu es izmainīju savu izturēšanos pret savu sievu, saviem bērniem un visiem cilvēkiem manā dzīvē. Saskaņā ar Devīto Soli es viņiem teicu, ka viņi ir pelnījuši labāku attieksmi un ka agrākā izturēšanās man pašam vairs nav pieņemama. Pakāpeniski viss sāka mainīties.

Pēc diviem atturības gadiem es palūkojos uz savu sievu un teicu: “Es nezinu, vai mums tas izdosies”. “Arī es nezinu”, viņa atbildēja. Cik ironiski, ka tagad mana atveseļošanās bija svarīgāka par laulību saglabāšanu, kaut gan pirms dažiem gadiem es biju solījis mainīt savus ēšanas paradumus, lai tikai viņa neaizietu. Noliekot mūsu katra atlabšanu pirmajā vietā, mēs viens priekš otra radījām telpu, kurā veidot veselīgas attiecības. Pa šo nelīdzeno ceļu mēs braucam jau vairākus gadus. Man tas kalpo par pierādījumu, ka mans Dievs dara manā labā to, ko es nespēju izdarīt sevis labā.

Saviem bērniem es esmu bijis pieejams, kad kopā pārdzīvojām ļoti grūtus laikus. Man jau sen tika teikts, ka ne jau ārišķība ir svarīga, un kā tēvs es tam kalpoju par piemēru. Tagad mani bērni ir pieauguši, bet visdārgākais no maniem atturības gadiem, kad audzināju bērnus, ir tas, ka šodien abas pieaugušās meitas vismaz daļēji ir uz garīga ceļa, jo viņas ir redzējušas, ko Dievs var mainīt otra cilvēka dzīvē. Priekš manis visās šajās attiecības atslēgas vārds ir pašcieņa. Pret šiem cilvēkiem es esmu neviltots un godīgs, lai dzīvotu un strādātu kopā ar viņiem. Es esmu gatavs ieklausīties, dalīties un arī mainīties, kad tas ir nepieciešams.

Uz sevi es raugos kā uz jaunpienācēju ANĒ, kura dzīve vēl tikai sāksies. Tā es esmu juties no paša sākuma. Katrs gads mani aizved uz vietām, par kuru pastāvēšanu es pat nenojautu, un es ieraugu jaunas iespējas, kuras nekad agrāk nebiju iztēlojies. To, kas es esmu un ko daru, tagad var izteikt ar trim vārdiem: godīgums, pašcieņa un kalpošana. Tie ir vārdi, kuru nozīmi es esmu iemācījies Anonīmajos Nesamērīgajos Ēdājos. Paldies jums.

Starp citu... Es zinu. Es tiešām zinu, kā tas ir. Un te būs risinājums.

Divdesmitā gadsimta brīnums

Thu, 27 Sep 2018 12:25:00 +0000

Es uzaugu Amerikas lielās ekonomiskās krīzes laikos. Es gāju trešajā klasē, un man bija nedaudz vairāk par septiņiem gadiem. Kad skolas māsiņa mūs nosvēra, viņa izsaucās: “Piecdesmit septiņi kilogrami!” Daži bērni noelsās, citi ķiķināja, bet es neatceros, ka šajos gados būtu jutusies “resna” – jutos vienkārši savādāka.

Es neuzskatīju, ka mana māte būtu pārāk apaļīga, bet atceros gadījumu, kad viņa mani paņēma līdzi uz veikalu, lai nopirktu sev kleitu. Kad pārdevēja apvaicājās par viņas izmēru, mamma atbildēja: “Piecdesmit otrais”. Man nelikās, ka kaut kas nebūtu kārtībā; es biju priecīga, ka mammai tagad būs jauna kleita.

Skatoties atpakaļ, es saprotu, ka ārēji biju laimīga, bet savā sirdī raudāju. Mēs piedzīvojām finansiālas grūtības un es pārņēmu arī savu vecāku bailes. Šajā periodā es arvien biežāk pārēdos. Astoņu gadu vecuma mēs zaudējām savu māju un pārcēlāmies uz nelielu fermu pilsētas nomalē. Maigi izsakoties, apstākļi šeit bija kā laukos. Mājā nebija tekoša ūdens un tualete bija ārpusē, bet mēs kaut kā centāmies tikt galā. Mans tēvs bija pārāk lepns, lai lūgtu palīdzību no citiem, tādēļ mēs visi septiņi šeit nodzīvojām divus gadus, pirms pārvācāmies atpakaļ uz pilsētu. Dzīve nedaudz uzlabojās, bet mana pārēšanas tikai pastiprinājās. Septiņpadsmit gadu vecumā es svēru 104 kilogramus.

Es devos uz medicīnas skolu prestižā Bostonas slimnīcā un studijās guvu panākumus, bet studiju gados mans svars īpaši nemainījās. Es bieži biju vientuļa; draudzeņu man bija maz, bet draugu no puišu vidus nebija. Pēc mācību pabeigšanas es sāku ievērot diētas, ar kuru palīdzību parasti zaudēju svaru un tad to atkal atguvu. Tas turpinājās vairākus gadus, kuru laikā es retu reizi sasniedzu normālu svaru.

1955. gadā pēc divu gadu draudzēšanās es apprecējos. Man bija divdesmit astoņi gadi un samērā normāls svars. Mums piedzima trīs bērni un mēs nopirkām māju priekšpilsētā. Mans svars pastāvīgi svārstījās, tāpēc es to nosaucu par svārsta sindromu. Pēc katrām svārstībām es tomēr biju kļuvusi resnāka nekā iepriekš. Tas turpinājās dažādos veidos, līdz aptuveni četrdesmit gadu vecumā es nonācu pie Anonīmajiem Nesamērīgajiem Ēdājiem. Tolaik es svēru vairāk par 90 kilogramiem un sevi ienīdu. Šī gada maijā es atmetu smēķēšanu un desmit nedēļu laikā pieņēmos par 13 kilogramiem. Es pažēlojos savai draudzenei, ka vēlos zaudēt svaru. Uz to viņa atbildēja: “Es nesaprotu, kā tu pieņemies svarā, jo neredzu, ka tu ēstu”. Es viņai nebiju pateikusi, ka ēdu paslepus un manas lielākās ēdienreizes bija tad, kad vīrs un bērni bija devušies gulēt. Šī pati draudzene man pateica, ka vietējā avīzē viņa bija redzējusi reklāmu par Anonīmajiem Nesamērīgajiem Ēdājiem, un tur bija norādīts telefona numurs. Amerikas Austrumu krastā neviens nebija dzirdējis par ANĒ. Nākamajā diena es piezvanīju un runāju ar kādu sievieti vārdā Bernīse; tā aizsākās vairāki brīnumi, kas pārmainīja manu dzīvi.

Es daudzas reizes sev biju solījusi, ka rītdien tā vairs nedarīšu, bet šis solījums bija spēkā līdz brīdim, kamēr ierados virtuvē. Bernīse ļoti labi saprata manis teikto, un mēs norunājām satikties viņas mājās. Viņa bija mēģinājusi izveidot ANĒ grupu pēc došanās prom no Kalifornijas, kur ANĒ bija izveidota 1960. gadā.

Pirmajā tikšanās reizē mēs bijām tikai divas (tagad es varētu teikt, ka arī Dievs bija mums līdzās). Mēs sēdējām viņas virtuvē, un viņa stāstīja par grupas darbību Kalifornijā. Viņa man izlasīja priekšā brošūru par grupas darbības pamatprincipiem. Man likās dīvaini, ka tajā vairākas reizes ir pieminēts Dievs. Es pie sevis nodomāju: “Kur gan esmu iesaistījusies? Tas būs kaut kāds reliģisks kults. Tie vienmēr aizsākas Kalifornijā un tad izplatās uz austrumiem.” Kad devos projām no pirmās sapulces, Bernīse intuitīvi saprata manas šaubas. Viņa man pastāstīja par vispārzināmo “pelēkās lapas” (“grey sheet”) diētu un aicināja mani uz tikšanos nākamajā nedēļā. Tā es sāku apmeklēt mūsu grupu un arvien tajā atgriezos.

Es aizsāku klausīties un saprast, ko īsti nozīmē atturība. Šeit atklātie priekšstati man bija kaut kas jauns. Ņemot vērā, ka mans svars tajā laikā bija krietni pāri 90 kilogramiem, tad acīmredzot manis lietotās metodes nedarbojās. Es izmēģināju jaunā veida atturību, sāku zaudēt svaru un justies labāk. Pēc dažām nedēļām Bernīse joprojām turpināja atkārtot: “Ja mēs neko nesniegsim citiem, tad nevarēsim to paturēt arī sev”. Arī šo ideju es nesapratu, bet aizgāju pie vietējās draudzes mācītāja, lai pavaicātu, vai mēs nevaram izmantot kādu telpu mūsu sanāksmei. Tad es ievietoju paziņojumu vietējā avīzē par Anonīmo Nesamērīgo Ēdāju sanāksmi.

Neviens agrāk nebija dzirdējis par ANĒ, bet uz pirmo sanāksmi ieradās vairāk nekā piecdesmit jaunpienācēju. Mēs ar Bernīsi bijām sajūsmā, lai gan mums nebija nekādas literatūras. Mēs varējām vienīgi izdalīt “pelēko lapu” kopijas, kuras viņa bija atvedusi no Kalifornijas. Sākumā apmeklētāju skaits pieauga ļoti lēnām, bet cilvēki, ieskaitot mani, sāka atlabt no pārmērīgās ēšanas. Es bieži biju vīlusies, kad daudzi no agrākajiem grupas locekļiem vairs neatgriezās. Lai nu kā, Dievs lika man atgriezties uz sanāksmēm nedēļu pēc nedēļas, pat ja kādreiz es tur ierados viena pati.

Es sāku saprast, kas ar mani patiešām nebija kārtībā. Te nebija runa tikai par pārāk resnu ķermeni, bet tā bija arī emocionāla un garīga slimība. Tolaik es cietu no hroniskas depresijas. Es vienmēr jutos labāk, kad ievēroju diētu, bet nekad nespēju savienot ēšanas paradumus ar savu garastāvokli. To nevarēja arī psihiatrs, kuru es divreiz nedēļā apmeklēju vairākus gadus. Viņš bieži mēdza teikt: “Pastāsti man, kā tu jūties, un varbūt mēs varēsim saprast, kāpēc tu ēd”. Kā gan es varēju pateikt viņam, kā es jūtos, ja pa ceļam pie viņa es vienmēr apēdu lielu saldējuma porciju, kas apslāpēja manas jūtas. ANĒ es iemācījos, ka mēs darām tieši pretējo. Mēs sakām: “Vienalga kādēļ tu ēd – pārstāj ēst! Esi atturīgs un, mācoties Divpadsmit Soļus, tu sapratīsi, kāpēc tu ēdi tik negausīgi.”

Par savu korpulenci es mēdzu vainot manu māti. Tā bija viņas vaina, ka, dodoties viņu apciemot, viņa bija sagatavojusi visus manus mīļākos ēdienus, un man nekad nepietika gribasspēka, lai no tiem atteiktos. Es vispirms apēdu sagatavoto ēdienu un tad kliedzu uz viņu. Viena no pirmajām lielajām dāvanām, kuras es saņēmu ANĒ, bija izpratne, ka par ēšanu esmu atbildīga es pati. Īstenojot Ceturto Soli, kur bija jāvērš par labu nodarītais, es biju gatava doties pie savas mātes un lūgt viņai piedošanu par to, ka kliedzu un vainoju viņu. Es spēju viņai pateikt, ka viņa ir brīnišķīga māte un ka es viņu ļoti mīlu. Tā bija liela svētība, ka es varēju viņai to pateikt, kamēr viņa vēl bija dzīva; viņa nomira divus gadus pēc manas pievienošanās ANĒ. Viņa bija ļoti mīloša māte, bet mana nepārvaramā ēšana bojāja mūsu attiecības. Man laimējās, ka spēju to vērst par labu.

Pamazām es sāku mainīties arī dažādās citās jomās. Mans vīrs bija teicis, ka ar mani ir grūti sadzīvot. Kamēr es nekontrolēju savu ēšanas kāri, man bija grūti saredzēt patiesību, bet pēc ilgāka atturības perioda es spēju palūkoties uz sevi godīgāk. Ja es viņam nepiekritu, tad tagad varēju sarunāties patīkamākā balss tonī un pastāstīt, ka man ir cits viedoklis. Ja viņa balss bija barga, tad es varēju atbildēt: “Man ļoti daudz nozīmētu, ja tu ar mani tā nerunātu”. Man bija jāpievērš uzmanība savai rīcībai, kas kaitināja citus ģimenes locekļus, un jāmēģina to labot. Es lūdzu viņiem piedošanu.

Nesen es atradu vēstuli, kurā mans dēls, kam toreiz bija astoņi gadi, bija precīzi aprakstījis, kas notika mūsu mājās, pirms es atklāju ANĒ sadraudzību. Viņš rakstīja: “Mīļā mamma, man likās, ka tu teici, ka tu mēģināsi vairs nekliegt uz mani un Annu, un Elenu, bet tu joprojām kliedz. Un, manuprāt, tu nemaz nemēģini to pārtraukt. No Marka.” Kad nesen atradu šo vēstuli, es raudāju. Es aizbraucu pie viņa, parādīju vēstuli viņam un viņa sievai un lūdzu piedošanu. Kad viņš vēl bija jauns, es neapzinājos cik nespēcīga un reizē valdonīga es biju ar savu kliegšanu, ēšanu un raudāšanu.

Starp citu, pēc piecu mēnešu iesaistīšanās ANĒ programmā es pēdējo reizi regulāri apmeklēju savu psihiatru. Kad pateicu viņam, ka vēlos pārtraukt apmeklējumus, viņš teica: “Es neatceros, ka tu kādreiz būtu izskatījusies tik labi. Es nezinu, ko tu iegūsti no šīs grupas, bet tur ir kas tāds, ko es tev nespēju dot”.

Es nevēlos, lai kāds domātu, ka pēdējos divdesmit piecus gadus esmu bijusi nevainojami atturīga. Es neesmu pilnīga. Tagad man nav jābūt pilnīgai. Es raksturotu savu atturēšanos ar vārdiem – “pilnīgi nepilnīga”. Esmu pieļāvusi neskaitāmas kļūdas, bet mūsu atveseļošanas programmā ir labi dokumentēts saraksts ar pasākumiem, kas veicami, lai labotu savu rīcību. Šie Divpadsmit Soļi tiek saukti par “projektu dzīvei”; tie ir domāti ēšanas problēmām, kā arī jebkura cita veida problēmām. Man tie kalpo par lielisku spēka avotu. Tie ir manas atveseļošanās atslēga. Šis pavisam noteikti nav diētu klubs.

Es apmeklēju sanāksmes, cik vien bieži varu, un izmantoju visus piedāvātos līdzekļus. Es ne vienmēr spēju pilnīgi turēties pie sava ēšanas plāna, bet uzskatu, ka mana atlabšana ir pilnīga. Dievs mani pieņem un mīl tādu, kāda es esmu. Arī mani viņš māca darīt tāpat ar Divpadsmit Soļu palīdzību. Es spēju labāk pieņemt un mīlēt citus cilvēkus tādus, kādi viņi ir, bez cenšanās viņus izmainīt un it īpaši bez dusmošanās uz viņiem. Tā ir nenovērtējama brīvības dāvana. Esmu nokritusies par kādiem 45 kilogramiem, un vislielākais brīnums ir tas, ka man nav bijusi nepieciešamība atkal atgūt bijušo svaru.

Es esmu izveidojusi brīnišķīgas attiecības ar Augstāko Spēku. Tas ir izšķiroši; pati es to nespētu. Katru rītu es lūdzu Augstāko Spēku, lai viņš ļauj man būt atturīgai, parāda savu gribu šai dienai un palīdz man īstenot to, ko šī diena dos. Tas ne vienmēr ir viegli, it īpaši tad, kad viņa griba nesakrīt ar manējo. Es cenšos veidot garīgu attieksmi un vaicāju sev, ko Dievs vēlētos, lai es iemācos no savām pieredzēm. Tā ir mācību stunda pacietībā, iecietībā, kā arī piedošanā tiem, kas man ir izdarījuši pāri. Šo garīgo vingrinājumu gala rezultāts ir tāds, ka es esmu izveidojusi jauna veida mīlestību un cieņu pret sevi. Tas man sniedz vislielāko dāvanu – būt spējīgai pieņemt un mīlēt citus tādus, kādi viņi ir.

Esmu iemācījusies tikt galā ar grūtām un sāpīgām situācijām ar pašcieņu un pašpārliecību, daloties savās dziļākajās jūtās ar citiem sadraudzības locekļiem. Piemēram, pirms pāris gadiem tikai ar dažu dienu atšķirību nomira mans vīrs un mans brālis. Es spēju dalīties savās sāpēs ar ANĒ biedriem, kuri nebija vienaldzīgi un mani ar pacietību uzklausīja. Viņi atgādināja, ka ēdiens neatgriezīs atpakaļ manus mīļos. Kamēr manas dvēseles rētas dzija, es arvien dalījos ar viņiem savās bēdās. Tas patiešām bija brīnums.

Manuprāt, šī programma ir divdesmitā gadsimta brīnums. Dievs jau no paša sākuma zināja, ka man tā ir vajadzīga. Viņš mani vadīja tai pretī pat tad, kad vēl nezināju, uz kurieni dodos. Es varu vienīgi teikt, ka mana dzīve patiesi sākās no četrdesmit gadiem.

Tas ir elementāri!

Thu, 27 Sep 2018 12:24:00 +0000

Kad es sāku vākt fotogrāfijas, kas parādītu manas korpulences vēsturi, tad māte iedeva manas bērnības bildes. Kad viņa man pasniedza fotogrāfiju, kurā biju attēlota es kopā ar māsu, viņa atkārtoja tik pazīstamo frāzi, kuru mēs lietojām, atbildot uz sveicieniem: ”Čau, resnā! Čau, kārnā!” Uz to man māsa atbildēja: “Es neesmu kārna. Es esmu slaida, trausla un gara.” Bet es atbildēju: “Neesmu resna. Esmu patīkami apaļīga.” Biju pārsteigta, pamanot, ka uz mani no fotogrāfijas raudzījās jauka, apaļa seja. Es nemaz nebiju resna; mani tik tikko varētu saukt par pilnīgu. To apstiprināja arī fotogrāfijas no maniem pusaudžu gadiem.

Taču es vienmēr esmu jutusies resna, vienmēr ievērojusi diētu un čiepusi naudu, lai nopirktu gardumus vietējā maiznīcā. Kad kļuvu pietiekami liela, lai strādātu par bērnu auklīti, mana ēšana izgāja no rāmjiem. Es izkļuvu no mājām, kur biju ierobežota, uz vietu, kur varēju ēst, ko vien gribēju. Es joprojām atceros pazemojumu, ko izjutu, kad kaimiņiene uzrunāja manu māti: “Jūsu meita ir lieliska bērnu aukle, bet kā viņa ēd!” Šīs pārmērīgās ēšanas rezultāti nebija redzami, kamēr man nepalika sešpadsmit. Tajā laikā man bija pieejama mašīna, vairāk ēdiena un brīvība no manas ģimenes.

Visus vidusskolas gadus es te badojos, te atkal pierijos – badojos visu nedēļu, bet nedēļas nogalēs pārēdos. Tādējādi mans svars saglabājās normas robežās. Bet es vienmēr jutos resna un “normālā” svara latiņa arvien tika pacelta augstāk. Pēc pirmā koledžā pavadītā gada es svēru astoņdesmit sešus kilogramus, tādēļ mana māte vēlējās, lai es Ziemassvētku brīvlaikā lietoju novājēšanas tabletes.

Es turpināju pārēsties un badoties, bet uz savu laulību dienu samazināju svaru līdz 72 kilogramiem. Es biju divdesmit gadus veca un biju atradusi kādu, kas parūpētos par mani. Es domāju, ka esmu vislaimīgākā meitene no visām.

Pēc divdesmit gadiem, kurus pavadīju kā supersieva un supermamma, dzemdējot un audzinot sešus bērnus, es svēru 103 kilogramus. Es izmēģināju šķidros proteīnus, injekcijas, novājēšanas tabletes un figūras korekcijas salonus. Tie visi brīnišķīgi iedarbojās: vienu gadu es biju resna, bet nākamajā – tieva. Gadiem ejot, es nolēmu, ka man labi padodas pārēšanās un badošanās, bet pārēšanās tomēr labāk. Es nolēmu atteikties no diētām un vienkārši būt resna un laimīga. Resna es jau biju, bet laimes gan pietrūka.

ANĒ es atradu cilvēkus, kuri saprata manus ēšanas paradumus. Man bija ēdienu krātuves, ar kurām man nepatika dalīties. Visa manas dzīves kārtība bija saplānota, ņemot vērā ēdienus. Es vēlējos kaut ko no visa un dažkārt ļoti daudz no visa kā. Es nespēju iedomāties, kā kāds dienu no dienas var ēst trīs ēdienreizes dienā un iztikt bez pārmērīgas uzbarošanās. Bet es vēlējos to pamēģināt.

Mans pirmais ēšanas plāns bija trīs pieēšanās dienā. Es riju piecpadsmit minūtes brokastīs, piecpadsmit minūtes – launagā, un piecpadsmit minūtes vakariņās. Es neuztraucos par ēdiena saturu, bet kontrolēju vienīgi ēdienreizes un to garumu. Un es biju pārsteigta, ka zaudēju svaru, pieēdoties. Es godīgi atzinos savos ēšanas paradumos un mēģināju izveidot saikni starp to, kā jutos, un savu vēlēšanos pārēsties.

Kādu rītu ap desmitiem man sagribējās uzēst saldumus, bet, tā kā es biju nolēmusi atturēties, es tos pataupīju launagam. Es neatceros, vai es patiešām šos saldumus launagā apēdu, bet svarīgākais bija tas, ka es ievēroju savu apņemšanos neēst starp ēdienreizēm. Galu galā es vēlējos izraudzīties veselīgu ēšanas plānu, kas ļautu man zaudēt svaru, kā arī es sāku nodarboties ar vingrošanu. Jau sešus gadus mans svars turpina kristies.

Kā tad tas notika? Tas notika tādēļ, ka sapulcēs tik bieži tika atkārtots: “Atturība ir vissvarīgākā manā šīsdienas dzīvē bez jebkādiem izņēmumiem”. Bez atturības es neiegūstu neko. Tādēļ es eju pie Anonīmajiem Nesamērīgajiem Ēdājiem. Es vairs nevēlos, lai pār manu dzīvi valdītu ēdiens. Tāpēc es sāku ar atturēšanos; tā ir “godīga vēlēšanās pārtraukt nepārvaramo ēšanu”. Man teica, ka, atmetot pārēšanos, es iegūšu prāta skaidrību, un es biju pārsteigta, kad atklāju, ka tā arī ir. Bez ēdiena es biju spējīga apstāties un padomāt nevis vienkārši reaģēt uz notiekošo.

Pret saviem bērniem es biju izturējusies aizskaroši kā fiziski, tā verbāli. Reiz mans vīrs man aizrādīja: “Vai tavs tēvs arī tev tā darīja?” Un es atbildēju: “Jā”. Tad viņš bez nosodījuma savā laipnajā balsī teica: “Vai tev tas patika?” Kad es atzinu, ka nepatika un ka patiesībā viņu par to ienīdu, viņš sacīja: “Un kāpēc tad tev tā jādara citiem?” Lai gan tam nebija nekādas jēgas, bet pārēdoties, es vienkārši reaģēju uz notikumiem. Bez pārēšanās es varēju izvēlēties, kā reaģēt. Kad atradu vārdnīcā vārda serenity (skaidrība) skaidrojumu kā “skaidrs, neaptumšots”, es zināju, ko tas nozīmē, jo biju parādījusi vēlēšanos atmest pārēšanos.

Es biju uzaugusi ļoti reliģiozā ģimenē, bet šaubījos, vai Dievs, kuru es it kā mīlēju, patiešām pastāv. Mana pastāvīgā lūgšana (vai vismaz pirmdienas rīta lūgšana) bija: “Palīdzi man ievērot šo diētu”. Šodien es apzinos, ka šāda lūgšana bija melīga. Es nevēlējos ievērot diētu; es vienkārši vēlējos ēst, ko vēlos, un būt tieva. Tad es sāku ticēt, ka kāds par mani varenāks spēks var atgriezt man skaidru spriestspēju. Kad es beidzot pieņēmu lēmumu nodot savu gribu un savu dzīvi tāda Dieva rokās, kādu es viņu saprotu, tad es domāju, ka ir jānotiek kaut kam ievērojamam. Katru rītu es lūdzu: “Dievs, lūdzu šodien atņem manu apsēstību ar ēdienu”. Un piemetināju: “Parādi, ko tu vēlētos, lai es daru tavā labā”. Es godīgi ieklausījos, lai atklātu, ko Dievs no manis vēlas; es biju pārliecināta, ka tas būs kas grandiozs.

Pirmā no izmaiņām, uz kurām jutu pamudinājumu, bija drošības jostas lietošana braucot. Man vienmēr bija tūkstoš attaisnojumi, lai to nedarītu: “Es gandrīz jau esmu mājās; nekas ļauns ar mani nav noticis; tā saburzīs manu kleitu”. Bet es atcerējos savu lēmumu nodot savu dzīvi un gribu Dieva rokā, kādu es viņu saprotu, un es piesprādzēju drošības jostu. No tā laika mani pārņēma miera un labklājības sajūta.

Es sāku daudz uzmanīgāk ieklausīties un saredzēt to veidus, kā es varētu kalpot Dievam un saviem līdzcilvēkiem. Beidzot man tas “pielēca”, kad es kādu dienu izjutu spēcīgu pamudinājumu piezvanīt savai māsai – “slaidajai, trauslajai un garajai”, kura tagad svēra vairāk par 135 kilogramiem. Es biju lūgusi: “Dod man drosmi un vēlēšanos to darīt”, bet es nebiju nevainojama un nevēlējos zvanīt māsai. Visu dienu es vilcinājos, bet šī sajūta nerimās un, pēc vairākām stundām, es mēģināju atkal. Paceldama klausuli, viņa atbildēja: “Liels paldies par zvanu. Es zināju, ka neaizmirsīsi, ka pirms gada šajā dienā nomira mans vīrs.” Ne vienmēr man pašai ir jāizdomā, kā kalpot Dievam. Viņš man parāda, kas darāms.

Ceturtais Solis bija izaicinājums, bet tagad es jau biju pārliecināta, ka šī programma darbojas. Es zaudēju svaru, jutos vērtīga un sāku kļūt laimīga. Tad nu es atzinu savas kļūdas (Piektais Solis), nosaucu vārdā savus rakstura trūkumus (Sestais Solis) un lūdzu Dievam, lai viņš man tos atņem (Septītais Solis). To es darīju, pirms sastādīju cilvēku sarakstu, kuriem man vajadzēja atdarīt ar labu (Astotais Solis). Pirms šī saraksta, es jau biju veikusi vairākus labus darbus, bet par kādu es vēl nebiju parūpējusies. Kad mēs ar māsu vēl gājām pamatskolā, mēs atceļā uz mājām bijām piekāvušas divas citas meitenes. Es biju uztraukusies, jo šīs meitenes jau sen bija aizbraukušas no mūsu pilsētas, un es nezināju, kā ar viņām sazināties. Tad mana aizbildne vaicāja: “Vai tu to darītu, ja varētu izdarīt?” Kad atbildēju, ka darītu, viņa teica, ka arī šāda vēlēšanās ir laba un ka Astotais Solis nozīmē vienkārši, ka man “jāvēlas visiem atdarīt ar labu”.

Izmantojot lūgšanu un apceri (Vienpadsmitais Solis), es esmu sākusi paļauties uz Dievu, kādu es viņu pazinu bērnībā. Es viņam nevarēju piekļūt savas pārēšanās dēļ, kā arī tādēļ, ka nezināju, kā atrast ceļu pie viņa. Manas lūgšanas agrāk bija līdzīgas Salavecim sūtītajam vēlmju sarakstam. Bet spēks, kurš var atņemt manu apsēstību ar ēdienu, ir spējīgs paveikt jebko.

Laiku pa laikam, kad es pati mēģinu atrisināt savas problēmas (kuras parasti rodas pateicoties manam savtīgumam un egocentriskumam), tā vietā, lai paļautos uz viņu, es atkal sāku ēst vairāk. Tad es sāku reaģēt uz cilvēkiem un situācijām man pašai nepieņemamā veidā, un man ir jāizlemj, vai es vēlos palikt nožēlojama, vai arī izmantošu pieejamos līdzekļus, lai atkal atjaunotu apzinātu garīgu kontaktu, īstenojot Soļus. Kalpošana (Divpadsmitais Solis) ir svarīgs palīglīdzeklis, ko es izmantoju, lai tiktu vaļā no sava savtīguma un egoisma, kas ir manas problēmas pamatā.

Drīz pēc tam, kad biju pabeigusi savas atlabšanas aprakstu, es brīvprātīgi pieteicos darboties ANĒ vietējā sanāksmē. Pieteikuma veidlapā es norādīju, ka vēlētos darīt jebkādu darbu, kāds ir nepieciešams, bet nebiju īpaši sajūsmināta, kad saņēmu apstiprinājumu un uzaicinājumu būt par cilvēku sagaidītāju un apkampēju. Tā nu es to darīju divdesmit piecas minūtes (katram cilvēkam veltot minūti). Es sagaidīju un sveicināju cilvēkus un izturējos tā, it kā man patiktu to darīt.

Uz šo sanāksmi pa citām durvīm bija atnākusi kāda ļoti gara sieviete. Es ar prieku pamanīju, ka viņu jau kāds ir sagaidījis, jo viņai bija piesprausta zīmīte ar vārdu. Kad viņa pienāca tuvāk, es šo vārdu izlasīju. Es zināju tikai vienu cilvēku ar šādu vārdu – meiteni, kuru biju piekāvusi pamatskolā. Es uzaicināju viņu aprunāties un atvainojos viņai par nodarīto. Kad pati netieku galā, Dievs tiešām dara to, ko es nespēju.

Īstenojot soļus, es atklāju, ka man lielas sāpes sagādā tas, ko tēvs man ir nodarījis pāri. Viņš bija miris jau dažus gadus pirms es pievienojos ANĒ, un es daudz rakstīju par mūsu attiecībām. Es rakstīju par to, kā es viņu ienīdu, kā es ienīdu faktu, ka tik ļoti līdzinos viņam. Es uzrakstīju viņam vēstuli un nolasīju to pie viņa apsnigušā kapa, bet tas man nesniedza sirdsmieru. Es joprojām viņu ienīdu. Es joprojām jutu aizvainojumu, ka viņš nebija par mani rūpējies tā, kā es to vēlējos.

Pēc neskaitāmas rakstīšanas, stāstīšanas un savas vainas atzīšanas es visbeidzot vēlējos viņam piedot un ieguvu mieru. Es dzirdēju nomierinošu balsi, kas man teica: “Es esmu tavs Tēvs un es vienmēr esmu tevi mīlējis”. Es nezinu, vai tā nāca no mana garīgā Tēva vai miesīgā tēva, bet ne jau tam ir nozīme. Tagad es pieņemu, ka tā bija vēsts no viņiem abiem. Prāta skaidrību var iegūt tikai tad, kad es esmu gatava ar Soļu palīdzību no kaut kā atsacīties un paļauties uz Dievu. Piedošana tēvam ļāva man piedot sev un lūgt piedošanu no saviem bērniem. Spēja piedot bija saistīta ar izpratni par to, ka mans tēvs izauga grūtos apstākļos un viņa raksturu veidoja pamestība un pāri darījumi bērnībā. Es vienīgi ceru, kas tas netiks nodots tālāk maniem bērniem.

Jau kopš bērnības es esmu meklējusi kādu, kas rūpētos par mani. Mani vecāki nerūpējās tā, kā es to vēlējos. Mans vīrs to nedarīja tā, kā es gribu. Arī mani draugi un aizbildņi šajā ziņā neapmierina manas vajadzības. Bet es esmu atklājusi, ka man pašai ir jārūpējas par sevi. Kopš es esmu atbrīvojusi vīru no šī pienākuma, viņš ir sācis mani atbalstīt. Katru dienu praktizējot Trešo Soli, es ļauju Dievam parūpēties par mani. To darot, es jūtos ļoti labi aprūpēta, un es rūpējos par citiem. Īstenojot Soļus, es patiešām esmu piedzīvojusi pārmaiņas savā personībā. Šīs pārmaiņas ir izveidojušas mani par cilvēku, par kādu es agrāk izlikos. Esmu pārliecināta, ka tas ir elementāri. Man ir jādzīvo saskaņā ar šādu ABC:

A. Es esmu negausīga ēdāja un pati ar savu dzīvi galā netieku;

B. Nekādi cilvēki ar viņu rīcībā esošiem spēkiem (ne vīrs, ne bērni, ne aizbildņi, ne draugi, ne ēdiena speciālisti, ne ārsti vai veselības centri) nevar atbrīvot mani no pārmērīgās ēšanas.

C. To var izdarīt vienīgi Dievs, un viņš to arī dara, ja vien viņu meklējam.

Esmu dzīva…

Thu, 27 Sep 2018 10:57:00 +0000

Pirms es iesaistījos Anonīmajos Nesamērīgajos Ēdājos, es nemācēju normāli reaģēt uz ēdienu, uz citiem cilvēkiem vai uz savas dzīves notikumiem. Lielāko daļu no pirmajiem manas dzīves trīsdesmit gadiem es dzīvoju nošķirti no realitātes, it kā es šajā pasaulē ne ar ko nebūtu saistīta.

Es biju svešiniece pati savā ģimenē. Bērnībā es to nesapratu, bet mana ģimene mani mīlēja un par mani rūpējās. Tomēr es to nespēju pieņemt, jo manā personībā bija kāda novirze, kuras dēļ es no citiem vēlējos sagaidīt neiespējamo. Tagad es uzskatu, ka esmu piedzimusi ar šādu defektu un to nav izraisījusi mana apkārtne vai ģimene. Es ilgojos būt līdzīga diviem vecākajiem brāļiem, tomēr es jutu sarūgtinājumu un slepus mēģināju ar viņiem sacensties. Ja vien nespēju uzvarēt, es atteicos no spēles, lai gan patiesībā mani brāļi bija jauki un apdāvināti cilvēki. Varbūt arī es tāda biju, bet biju tik ļoti pārņemta ar citu vainošanu par savas dzīves nepilnībām, ka nespēju attīstīt savas dāvanas. Es atteicos būt par daļu no savas ģimenes. Es nespēju sadzīvot ne ar viņiem, ne ar pasauli, kas bija man apkārt.

Jau bērnudārzā es jutos atšķirīga no pārējiem. Meitenes, ar kurām vēlējos draudzēties, bija glītākas par mani. Tas nozīmēja, ka viņas nebija resnas un tātad – labākas par mani. Arī maniem skolas biedriem manās acīs kaut kas pietrūka: ikvienu no viņiem es saredzēju kā savu pretinieku. Starpbrīža laikā es paslēpos krūmos, vēloties, kaut es tur viena pati varētu palikt mūžīgi. Vienīgais mans sabiedrotais bija ēdiens.

Reiz, kad biju no mātes saņēmusi pērienu, biju tik dusmīga, ka vēlējos, kaut viņa nomirtu. Es jutos saniknota, bet reizē vainīga, ka esmu vēlējusies kaut ko tik briesmīgu. Iekšā man viss vārījās no raudāšanas. Es devos uz virtuvi, apēdu Boloņjas desas sviestmaizi un jutos ērti un mierīgi. Ēdiens man lika justies, ka viss būs kārtībā. Es drīz vien sapratu, ka ne visi jūtas tik ērti, apēdot Boloņjas sviestmaizi, bet man ēdiens vienmēr lika justies labi, un mums vairs savā starpā nebija jāsacenšas.

Pamatskolas un koledžas gados es biju savas klases klauns, un tad man jau bija daži draugi. Bet man joprojām bija sajūta, it kā manis patiesībā nebūtu. Nekam nebija nozīmes, jo es pati nebiju īsta. Es domāju, ka visas “īstās” meitenes gāja uz randiņiem, pirka krāšņas drēbes un mācēja sarunāties ar cilvēkiem. Es biju resna, garlaicīga un nejūtīga. Taču, lai uzturētu šādu nejūtību, man bija jāpārēdas.

Otrajā koledžas gadā septiņpadsmit gadu vecumā es svēru 125 kilogramus, un tas man bija pārāk sāpīgi. Es aizgāju no skolas un pārcēlos uz citu pilsētu. Man bija padomā lieli plāni un es loloju cerības, ka varēšu zaudēt svaru, sākšu visu no jauna un kļūšu par īstu cilvēku. Es vēlējos visu vai neko: vai nu es būšu Mis Amerika vai arī palikšu tukša vieta. Es fantazēju, ka došos prom, zaudēšu svaru un tad atgriezīšos skolā slaida un skaista un salauzīšu sirdis visiem puišiem, kas mani agrāk ignorēja. Manas fantāzijas un atriebības plāni bija vienīgie cerības stari, kas deva man spēku.

Es ieguvu darbu kādā advokātu birojā, atklāju, ka man patīk strādāt un ka esmu prasmīga sekretāre. Manā darbavietā cilvēki izturējās pret mani ar cieņu un ieklausījās manī, kas vairoja manu pašapziņu. Tur es sastapu kādu meiteni ar pārmērīga svara problēmām, un mēs nolēmām viena otrai palīdzēt zaudēt svaru. Mēs ievērojām proteīnu diētu un abas zaudējam kādus 45 kilogramus. Mēs daudz laika pavadījām, runājot pa telefonu, un, lai gan bijām atšķirīgas, mums abām piemita tieksme uz ēdienu. Tā bija pirmā reize dzīvē, kad man izdevās zaudēt svaru un es biju pārliecināta, ka diētas ievērošana ir īstā atbilde. Skatoties atpakaļ, es tagad saprotu, ka uz mani iedarbojās tieši sarunas ar citu negausīgu ēdāju un rūpēšanās par kādu citu tikpat lielā mērā, kā es rūpējos par sevi.

Pēc šo 45 kilogramu zaudēšanas es biju pārliecināta, ka vairs nekad nebūšu resna. Tā kā vairs nebiju pārmērīgi apaļīga, es domāju, ka tagad sāksies mana īstā dzīve. Tomēr izrādījās, ka tagad tikai sākās diētu, svara zaudēšanas un atkal atgūšanas karuselis. Nākamajos desmit gados es vēl divas reizes zaudēju un atkal atguvu 45 kilogramus (neņemot vērā neskaitāmās reizes, kad no rīta uzsāku diētu, bet pēcpusdienām jau biju to pārkāpusi). Tā es mēģināju uzsākt dzīvi bez ēšanas, ko es centos aizstāt ar alkoholu, narkotikām un seksu. Es nepazinu dzīvi ārpus kādas atkarības.

Es iepazinos ar visām pašpalīdzības grāmatām par diētām un uzbarošanos, kādas vien varēju atrast. Man bija pieejama informācija par kalorijām, vingrinājumiem un uzturu. Es mācījos par pašcieņu un psiholoģiju. Bet visas šīs zināšanas par sevi nevarēja mani apturēt no nepārvaramas ēšanas; ja reiz es sāku ēst, es nevarēju apstāties. Kad mani pārņēma ēšanas kāre, tad no tās mani nevarēja atturēt nekāda gribas piepūle. Nekādas no šīm zināšanām nevarēja apklusināt neapmierinātību, kas plosījās manī. Dažkārt es pat nepamanīju, ka pieņemos svarā. Vienīgais brīdinājums bija biedējošā apziņa, ka man vairs nav drēbju, kas derētu.

Trīsdesmit gadu vecumā es svēru 136 kilogramus, un man šķita, ka visu atlikušo dzīvi es palikšu resna. Manī nebija iecietības pret citiem, īpaši pret skaistām un slaidām sievietēm. Sāncensību, kuru es vienmēr esmu jutusi attiecībā pret apkārtējiem, tagad pavadīja naids un aizvainojums. Es biju apprecējusies ar vīrieti, kuru nemīlēju, vienkārši tāpēc, ka viņš bija ar mieru mani precēt. Es neticēju, ka tādai resnai meitenei kā man ir iespēja izvēlēties, kuru viņa precēs, un biju iedomājusies, ka laulības dzīve un bērni liks man justies normālai. Bet tā nenotika.

1979. gada pavasarī manu māju kopā ar visu pilsētu izpostīja viesuļvētra. Šī diena tika nosaukta par “briesmīgo otrdienu” un tā neatgriezeniski izmainīja mūsu visu dzīves. Visa pilsēta izskatījās kā kara lauks, kur pat vairs nebija nevienas atpazīstamas ēkas. Pēc šīs nelaimes mana apsēstība ar ēdienu kļuva tikpat sāpīga kā resnums. Es vienmēr biju vēlējusies būt tieva, bet nekad negribēju pārtraukt savus ēšanas paradumus. Pēc viesuļvētras es nespēju panest apkārt valdošo postažu bez pastāvīgas ēšanas. Toreiz mana grūtniecība bija sasniegusi septīto mēnesi un ārsti mani brīdināja, ka tādā veidā es nodaru pāri sevi un savam bērnam, bet, pat to zinot, es nespēju pārtraukt ēšanu. No ārsta es taisnā ceļā devos uz tuvējo restorānu, lai apmierinātu arvien klātesošo kāri pēc ēdiena. Es nezinu, kā mans ķermenis to varēja panest, bet tā tas turpinājās vēl trīs gadus.

Tad kādu dienu es skatījos televīziju, kur ieraudzīju reklāmu par Anonīmo Nesamērīgo Ēdāju semināru mūsu pilsētā. Tā nu es nolēmu aiziet, un atceros, ka seminārs manī bija izraisījis lielu interesi, lai gan neko nezināju par šo organizāciju. Es jau biju atteikusies no visiem citiem diētu klubiem. Atminos, ka seminārā ierados pirmā, un biju neapmierināta, ka tas nesākas laicīgi. Semināram sākoties, es jutos ļoti neērti, bet biju sajūsmā par runātājiem. Nekad nebiju dzirdējusi kādu atzīstam, ka viņš, tāpat kā es, ir nonācis ēdiena varā, kā arī nekad nebiju dzirdējusi pārliecinošus apgalvojumus, ka kādam ir labas, mīlošas attiecības ar Dievu. Visas līdz šim dzirdētās runas par Dievu vienmēr bija pārpildītas ar sentimentalitāti, tām trūka sirsnības, un tās nebija priekš manis. Taču runātāja ANĒ seminārā pavisam noteikti izteicās man saprotamā valodā, viņai bija tādas pašas izjūtas attiecībā uz ēdienu, kā arī viņas vārdi izklausījās pilnīgi ticami, kad viņa stāstīja, kā Dievs ir viņu atbrīvojis no apsēstības ar ēdienu. Todien es noticēju, ka, ja jau šai runātājai Dievs ir tā palīdzējis, tad viņš varētu kaut ko iesākt arī ar manu ēšanas problēmu. Galu galā viņa bija tāda pati kā es.

Pēc semināra man vēl bija vajadzīgi astoņi mēneši, lai nonāktu līdz ANĒ sanāksmei. Es ļoti vēlējos atrast Dievu pati un pēc saviem noteikumiem, bet ar mani tā nenotika. Es astoņas reizes aizbraucu līdz ANĒ sanāksmes vietai, bet man nepietika drosmes ieiet iekšā. Manas bailes bija spēcīgas, bet pārēšanās izraisītās sāpes visbeidzot kļuva tik stipras, ka es no mašīnas tomēr kaut kā aizkļuvu līdz sanāksmes vietai.

Pirmās sanāksmes laikā mani vajāja doma, ka te ienāks kāds pazīstams cilvēks un mani ieraudzīs. Mani aizkaitināja arī tas, ka šeit bija sapulcējušies tikai deviņi cilvēki (visas sievietes), turklāt vienai bija tieši tāda pati kleita kā man. Tas nu bija par traku! Mans prāts bija tik nemierīgs, ka es pat nedzirdēju, ka viņas īsti teica. Tomēr arī tajā vakarā Dievs darbojās manā dzīvē, jo es nopirku “Lielo Grāmatu”, cerot, ka varēšu to izmatot, lai atveseļotos, un man vairs nekad nebūs jāiet uz šīm sasodītajām Anonīmo Nesamērīgo Ēdāju sanāksmēm. Esmu no daudziem dzirdējusi, ka pēc pirmās ANĒ sanāksmes viņi ir sajutušies kā mājās un sapratuši, ka tieši šeit viņi ir piederīgi. Ar mani tā nenotika. Iet uz ANĒ sanāksmēm nozīmēja atzīt, ka esmu resna, un šo patiesību es ienīdu vairāk kā jebko citu savā dzīvē. Un ticiet man, es ienīdu lielāko daļu no tā, kas bija manī un visā pasaulē.

Es sāku lasīt “Lielo grāmatu”, un katrā vietā, kur bija pieminēts “alkohols”, es to izsvītroju un virsū uzrakstīju – “ēdiens”. Lasot šo grāmatu, manu acu priekšā pavērās visa mana dzīve. Es raudāju un smējos, jo pirmo reizi tik daudz sapratu. Tovakar, lasot “Lielo Grāmatu”, es par sevi uzzināju to, ko attiecībā uz sevi visu mūžu biju noliegusi. Es nevarēju vien sagaidīt nākamo ANĒ tikšanās reizi, lai tikai varētu pavaicāt cilvēkiem, vai arī viņi ir uztvēruši šajā grāmatā teikto. Mani pārpildīja satraukums. Visbeidzot es biju īsta un biju dzīva. Kopš tās dienas, esmu nokritusies par 68 kilogramiem un pēdējos desmit gados mans svars nav svārstījies vairāk kā par 5 kilogramiem.

Sākumā es nezināju daudz par Dievu un biju gatava pieņemt domu, ka varēšu pieņemt jebkādus priekšstatus par Augstāko Spēku, kādus vien izvēlēšos. Es izdomāju, ka, ja pār mani sabruktu griesti, tad tie būtu „kāds par mani lielāks spēks”, tā nu es izlēmu, ka manas guļamistabas griesti būs mans Augstākais Spēks. Kad nu vērsu savas lūgšanas uz griestiem, Dievs sāka mani iepazīstināt ar sevi daudz smalkākos veidos. Es centīgi viņu meklēju, it kā viņš līdzinātos miljons dolāriem, kas paslēpti manā dzīvojamā istabā. Es skatījos TV sludinātājus, gāju uz baznīcu un apmeklēju AA un ANĒ sanāksmes un konferences. Es lasīju AA grāmatu “Kā noticēt” (Come to Believe), kā arī katru vakaru pārlasīju “Lielo Grāmatu”. Es liku sevi Dieva rokās, vēlēdamās darīt visu, kas būtu nepieciešams, lai Viņu labāk iepazītu un atveseļotos no savas slimības.

Izrādījās, ka atbilde uz maniem meklējumiem, ir tīri garīga. No manis tika sagaidīts, lai es iztīru savas pagātnes atkritumus, īstenojot “Divpadsmit Soļus”. Pārējo paveiks Dievs. Šī mājas tīrīšana ir kalpojusi par pamatu manai atlabšanai un jaunatklātajām attiecībām ar Dievu. Savās lūgšanās, dzīves aprakstā un apcerē esmu ieguldījusi daudz laika un pūļu. Tieši ar apceres palīdzību es esmu personīgi iepazinusi Dievu un sajutusi, ka viņš mani pieņem.

Esmu pārliecināta, ka dažas no pieredzēm, ko sajutu klusībā atrodoties viņa klātbūtnē, var iztulkot kā manas iztēles augļus, bet es to necenšos izpētīt un par tādām lietām vairs neuztraucos. Es zinu, cik svarīga šī apcere ir bijusi manam emocionālajam līdzsvaram un dziedināšanai. Es arī vairs tik daudz neuztraucos par savām sajūtām vai par savu svaru. Kā jau teikts programmā, kad garīgais ļaunums ir pārvarēts, tad emocionālā un fiziskā atveseļošanās nāk dabiski un viegli.

Veseļošanās laikā esmu pieļāvusi daudzas kļūdas un dažkārt esmu izturējusies patiešām slikti. Esmu šķīrusies, precējusies no jauna un atkal šķīrusies. Manī joprojām ir tādi rakstura trūkumi, kā skaudība, savtība un brieduma trūkums. Dažkārt mani ir tikpat viegli aizvainot kā piecgadīgu bērnu. Dažreiz es esmu īgna un plānoju kādam atriebties. Tomēr es esmu atklājusi, ka tik ilgi, kamēr turpinu mēģināt, lūgt un izmantot ANĒ piedāvātās iespējas, Dievs palīdz man būt atturīgai un netiesā mani pārāk bargi.

Kā cilvēkam, kuram patīk citus tiesāt, būtu labi, ja iecietība būtu tā, ko es spētu labāk parādīt citiem. Mūsu ANĒ sanāksmju noslēgumā es lūdzu Dievam piedot manus pārkāpumus un trūkumus, kā arī es piedodu tiem, kas ir ko nodarījuši man. Es spēju sevī ilgi paturēt sarūgtinājumu, bet esmu sapratusi, ka aizvainojums mani atkal noved pie kārtējās negausīgās ēšanas.

Lai atveseļotos, man vēl ir ejams tāls ceļš, bet tagad mana dzīve ir nesalīdzināmi labāka nekā pirms tam. Es rūpējos par citiem, es kalpoju un esmu piederīga ANĒ sadraudzībai un pasaulei. Katras dienas lielāko daļu es esmu laimīga. Es spēju labi sadzīvot ar savu ģimeni un es dzīvoju aktīvu un auglīgu dzīvi. Vislabāk gan man patīk tas, ka esmu atbrīvojusies no apsēstības ar ēdienu un man vairs nav jācīnās ar lieko svaru. Tagad es bieži smejoties saku, ka lai arī kas notiktu, diena ir skaista, jo es atturos no pārēšanās un neesmu vairs precējusies ar savu pirmo vīru. Bet patiesībā par savu atveseļošanos esmu pateicīga vienīgi Dievam, kuru esmu iepazinusi personīgi. Es spēju novērtēt, cik ļoti ir mainījušās manas attiecības ar Dievu no tās dienas, kad par savu Augstāko Spēku izraudzījos griestus.

Es vēlētos arī teikt kādu vārdu par aizbildņiem šajā programmā. Daži cilvēki domā, ka manam aizbildnim ir jābūt tikušam “daudz tālāk” par mani, taču mana aizbildne ieradās Anonīmajos Nesamērīgajos Ēdājos vienā laikā ar mani. Es esmu viņu iemīlējusi kā nevienu citu. Viņa zina par mani visu, un tajā, kā mēs spējam viena otru pieņemt, atspoguļojas Dieva mīlestība pie cilvēkiem. Mēs abas spējam novērtēt negausīgās ēšanas slimību un bezspēcību, kas to pavada. Viņa mani pamudina un iedvesmo vēlēties dzīvot, mīlēt un labāk iepazīt Dievu, jo arī viņā ir redzama labestība un mīlestība. Katru dienu es pateicos Dievam par šo sievieti. Ieguvumi, ko saņemam, dzīvojot garīgu dzīvi, ir neizmērojami, un es esmu tik pateicīga, ka pati varu būt par vienu no Dievam dārgajiem brīnumiem.